Ferdinands Neireiters (1893-1946): latvju dainas no tiesu mediķa skatu punkta

Uzrakstīja
26.04.2013 | Šķirkļi: Ievērojami ārsti

Ferdinands Neireiters (1893-1946). Foto no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma

Akadēmiskās tiesu medicīnas disciplīnas sākumi Latvijā meklējami pirms aptuveni 90 gadiem, kad 1922. gadā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē tika dibināts Tiesu medicīnas institūts. Tā izveide un darbība bija saistīta ar izcilas personības, austriešu zinātnieka Ferdinanda Neireitera (1893-1946) vārdu, kuram šogad aprit 140. gadskārta.

Ferdinands Neireiters piedzima Budapeštā 1893. gada 23. jūlijā. Ārsta izglītību viņš ieguva prestižajā Vīnes Universitātes Medicīnas fakultātē ( 1911-1920) un sākotnēji strādāja par asistentu un prozektoru Anatomijas institūtā. 1920. gadā Neireiters ieguva medicīnas doktora grādu un kopš 1921. gada bija Vīnes Universitātes Tiesu medicīnas institūta asistents. 1922. gadā, nodibinoties Tiesu medicīnas institūtam Latvijas Universitātē, Ferdinands Neireiters tika uzaicināts uz Rīgu, lai kļūtu par šī institūta vadītāju. Neireiters LU Tiesu medicīnas institūtu vadīja līdz 1937. gadam, kad no Rīgas aizbrauca. 1938. gadā Latvijas Universitāte viņam piešķīra goda doktora ( Dr. med. honoris causa) nosaukumu.

Ar Ferdinandu Neireiteru Latvijas medicīna ieguva ne tikai izcilu zinātnieku, tiesu medicīnas skolas pamatlicēju Latvijā, bet arī spožu kultūras personību, kas daudz darījusi latviešu kultūras atpazīstamībai pasaulē. Īpašu ievērību pelna fakts, ka viņš bija vienīgais ārzemju mācību spēks, kas lekcijas lasīja latviešu valodā.

Viņa zinātnisko interešu lokā bija viss jautājumu spektrs, ar ko jāsaskaras tiesu mediķim – saindēšanās diagnostika, nāve no elektrotraumām, sadzīves traumām, cīņa ar alkoholismu, pūšļošanu, ārstu atbildību likuma priekšā, kā arī aizraušanās un dziļa interese par kriminālbioloģijas problēmām. Viņš uzskatīja, ka  institūtā jābūt aptvertai arī tiesu psihiatrijai. Par šiem jautājumiem Neireiters daudz rakstījis Latvijas Ārstu žurnālā, bet 1931. gadā sarakstījis grāmatu „Tiesu medicīna un ārstu deontoloģija”.Aktīvā daba neļāva šim izcilajam mediķim stāvēt malā arī sabiedriskajā plāksnē. 1927. gadā Neireiters dibināja Rīgas pilsētas dzērāju labošanas punktu un nodibināja arī Starptautisko kriminālbioloģisko biedrību. Kopš 1933. gada viņš bija Vācu dabas pētnieku akadēmijas loceklis. 

Taču tikpat kā neviens šodien vairs nezina, ka šī izcilā mediķa vārds saistās arī ar latviešu kultūras izpēti un tās vārda iznešanu pasaulē. 1934. gadā iznāca viņa vācu valodā tulkotā Rūdolfa Blaumaņa luga „Ugunī”, bet 1935. gadā – „Raudupiete”.

Īpaša vieta viņa atstātajā mantojumā ir latvju dainu izpētei. Interesēdamies par kriminālbioloģijas problēmām, Neireiters savdabīgu to izpausmi saskatīja latvju dainās. 1929. gadā iznākušajā ceturtajā pēc skaita latvju tautas dainu sējumā tūlīt pēc profesora Jēkaba Prīmaņa visai nopietnā raksta par latviešu antropoloģiskajām īpašībām, iespiests arī Ferdinanda Neireitera un viņa asistenta Jāņa Kocera zinātniskais apcerējums „Ķermeņa uzbūve un raksturs Latvju daiņās”.Kas tad piesaistīja abus tiesu mediķus latviešu folklorai un ko viņi tajā saskatīja? Vispirms jau vēsturiskuma principu, līdzīgu seno ķīniešu un indiešu izpratnei par miesas savstarpējām attiecībām (sakarību) ar dvēseles darbības norisēm. Tāpat autori dainās ieraudzīja zināmus fiziognomikas elementus un ķermeņa simboliku. Taču pats galvenais, kā vismaz šķiet man, bija autoru vēlēšanās pārbaudīt 20. gs. 30. gados modē nākušā vācu psihiatra Krečmera zinātnisko teoriju par korelāciju starp zināmām ķermeņa daļām un dažādiem  rakstura tipiem, izmantojot latviešu folkloras materiālus.Atzīstot, ka latviešu tautas dziesmas  izteic jūtu pārdzīvojumu, abi autori to attiecina   arī uz tām dainām, kas apraksta cilvēka augumu un atsevišķas ķermeņa daļas.   Svarīgākā no tām ir galva, kurai piemīt ne tikai rases pazīmes, bet arī individuāls raksturs. Latviešu tautasdziesmās, kā to secināja F. Neireiters un J. Kocers, galvenokārt apdziedāta liela un plata galva – „kā Vāczemes kumeļam”. Daudz dažādās variācijās dainās apdziedātas acis, nošķirot acu krāsu, formu un acs spraudziņas lielumu. Tāpat dainas aplūko un sniedz savu vērtējumu par sejas skaistumu – degunu, lūpām, zobiem, vaigiem, arī sejas mīmiku.

Raksturojot deguna veidus, abi autori varbūt pat nedomājot, atsedz latviešiem tik reti aprakstītu īpašību, kā humora izjūtu:

 

„ Paldies saku māmiņai

Par to garu deguntiņu:

Kad es kritu no kumeļa

Uz deguna atdūros.”

 

Noslēgumā kā lielāko sasniegumu šai intriģējošajā pētījumā jāizdala abu autoru meklējumi, kāpēc dažādiem cilvēkiem ir dažāds ķermeņa garums un kāpēc no mazas māmuliņas var izaugt lieli bērni, saskatot meklējamo atbildi gan iedzimtībā, gan darba un vides apstākļos, gan arī ēdienā.

 

Nav komentāru