Slīkušo atdzīvināšana Rīgas glābšanas iestādē

Uzrakstīja
18.10.2013 | Šķirkļi: Stāsti no krājumiem

18. gadsimta Rīgā Daugavas upe bija svarīgākais satiksmes ceļš, tāpēc uz ūdeņiem nereti notika nelaimes gadījumi, tostarp ar letālu iznākumu. 1791. gadā, lai mazinātu slīkušo skaitu, arī Rīgā pēc Hamburgas glābšanas iestādes parauga tika dibināta pirmā glābšanas iestāde slīkstošo glābšanai. Glābšanas iestāde bija pakļauta Rīgas pilsētas maģistrātam un  sākotnēji tika izveidota ar vienu mērķi – glābt slīkstošo dzīvības. Iestāde savu darbību uzsāka 1792. gada 3. janvārī un tika ierīkota vienstāva ēkā, kas atradās Daugavas krastmalā starp Grēcinieku un Peldu ielu. Rīgas maģistrāts glābšanas iestādi uzticēja vadīt pilsētas fiziķim Dr. Dancmanim, kurš sastādīja tās darbības nolikumu (pamācību kā rīkoties).

Iestāde tika aprīkota ar tās uzdevumam nepieciešamām lietām – mēbelēm, sildītāju, garām nūjas ar āķiem, medicīniskiem instrumentiem (lancetes, radziņi, klizmas šļirces, sudraba caurule elpceļu paplašināšanai), zāļu aptieciņu (brieža raga pulveris, nafta, kampars, kuprus, etiķis, caurejas un vemšanas līdzekļi, kumelīšu ziede, biškrēsliņi, piparmētra, koka eļļa u.c.) un koka lādi, kurā atradās pats svarīgākais atdzīvināšanas aparāts – plēšas.

Plēšas slīcēju atdzīvināšanai. Otto Hūns, 1804

Ja vajadzēja ielaist gaisu šķietami miruša cilvēka plaušās, tas caurulītes galu ielika nāsī, bet otru nāsi un muti aizvēra. Plēšas vispirms piepildīja ar gaisu, tad uzmanīgi ielaida gaisu plaušās, atverot īpašu aizbīdni. Ar šo darbību imitēja dabisko elpošanu. Ieteicams bija divas trīs reizes ielaist gaisu plaušās un tikai tad to izlaist.

Iestādē strādāja viens dakterētājs, bet kā palīgi strādāja ķirurgi bārddziņi. Dažreiz, kā 1793. gada 24. aprīlī, slīkstošā uzrauga glābšanā pirmo palīdzību sniedza pilsētas ārsts Eilers Ramms un ārsta palīgi dakterētāji Lange un Dorndorfs.

Līdz mūsu dienām saglabājušies arī daži apraksti par glābšanas iestādes darbību izglābtajiem slīcējiem:

Uzraugs Donats Šlockis (Донатъ Шлоцкiй), 37 gadus vecs, 1793. gada 24. aprīļa pulksten 6.25 no rīta iekrita Daugavā no Holandes kuģa. Pēc pusstundas tika izvilkts no ūdens un nogādāts slīkstošo glābšanas iestādē. Šeit viņu izģērba un veica visdažādākos atdzīvināšanas paņēmienus. Pulksten 8.00 parādījās pirmās dzīvības pazīmes; pl. 9.00 viņam bija vemšana; pl. 16.00 viņš lēnām divu minūšu laikā atvēra labo aci. Ap pl. 22.00 atvēra abas acis un saprata visu par ko jautāja, bet nespēja atbildēt. Nākamajā rītā sakarīgi runāja, bet neatcerējās, kas ar viņu bija noticis. Viņš sūdzējās par vispārēju slābumu un nespēku. No slīkstošo glābšanas iestādes Donats Šlockis tika izlaists 28. aprīlī.

Tika izstrādāti arī ieteikumi slīkušo atdzīvināšanai “mājas apstākļos”:

1. Sargieties slīkušos pēc izvilkšanas no ūdens kratīt jeb stipri kustināt, bet drīzāk tos noģērbiet un ienesiet tuvākās mājās.

2. Ietiniet to siltos palagos un ar vilnas drēbēm berzējiet, sevišķi muguru, rokas un kājas. Bez tam berzējiet galvu, deniņus, kaklu, pakausi un sirds dobīti ar siltu roku vai stipru degvīnu.

3. Ja miesa uzpampusi, kā arī galva un „dzīslas”, tad izdariet asinslaišanu, izvēlieties šim nolūkam kakla, plecu un aizausu vēnas.

4. Slīkušā ķermeni atdzīvināšanas laikā vajadzīgs griezt uz labo pusi.

5. Lai nelaimīgais pamazām atdabūtu savu siltumu, viņu vajag novietot starp diviem noģērbtiem cilvēkiem, kas tad to ap sirds dobīti berzē un pamazām kustina. Ja tas nepalīdz, tad jāliek pie kājām karsti ķieģeļi vai smilšu maisiņi.

6. Vajag iztīrīt nāsis un muti no gļotām; tad pa abām nāsīm reizē, bet pamazām, iepūst gaisu pie kam mute aizturama un rīkle drusciņ paspiežama, lai gaiss ieiet plaušās. Ja nav mazu speciālu plēšiņu pie rokas, tad iepūšanu var izdarīt ar pīpes kātu.

19. gadsimta sākumā, paplašinoties pilsētai, glābšanas stacijas tika izveidotas arī Rīgas priekšpilsētās: 1812. gadā – Jelgavas un Maskavas, bet 1818. gadā – Pēterburgas priekšpilsētā. 19. gadsimta pirmajā pusē glābšanas stacijas pakāpeniski sāka sniegt arī pirmo palīdzību personām, kas cietušas nelaimes gadījumos uz ielas, publiskās vietās un uz ūdeņiem, kā arī pēkšņi saslimušajiem vai guvušiem miesas bojājumus. Palīdzība cietušajiem tika sniegta bez maksas, jo visu atmaksāja pilsēta. Rīgas maģistrāts ne vien uzturēja telpas, bet arī algoja darbaspēku. Šajā laikā iestādē strādāja īpaši sagatavoti un apmācīti amatnieki – ķirurgi bārddziņi. 1866. gadā iestāde bez maksas uzsāka veikt arī baku potēšanu.

Laika periodā no 19. gadsimta otrajās puses līdz pat 20. gadsimta sākumam glābšanas iestāde galvenokārt sniedza medicīnisko palīdzību nelaimes gadījumos (pakāršanās, slīkšana, nosmakšana (tvanā), saindēšanās), traumas (apdegumi, apsaldējumi, ievainojumi, lūzumi, mežģījumi, kontūzijas, stipras asiņošanas, iesprūdušas trūces, dzīvnieku kodumi), alkoholisma un citos gadījumos. Strauji pieaugot iedzīvotāju skaitam, pieauga arī sniegtās palīdzības skaits cietušajiem. 1880. gadā medicīnisko palīdzību saņēma 1101, 1890. gadā – 2009, 1900. gadā – 5159, bet 1910. gadā – 7159 cilvēki. Šajā laikā glābšanas iestāde bija pilsētas sanitārās komisijas pārziņā un tās darbību uzraudzīja šās komisijas iecelts ārsts. 20. gadsimta sākumā šo pienākumu veica Dr. med. Voldemārs fon Rīders. No 1901. līdz 1916. gadam medicīnisko palīdzību saņēma vairāk nekā 96 tūkstoši cilvēku.

1904. gadā, pēc Vīnes brīvprātīgo glābšanas biedrības parauga, kura dibināta 1883. gadā, darbu sāka Rīgas ātrās ārsta palīdzības stacija. Stacijas aprīkojumā bija sanitārie rati un sanitārās kamanas. Pakāpeniski palīdzības stacija uzņēmās daļu glābšanas iestādes funkciju. Savu darbību tā pārtrauca pēc 1. pasaules kara, 20. gadu sākumā, kad tās funkcijas tika nodotas citu iestāžu pārziņā. 1919. gadā daļu funkciju pārņēma Latvijas Sarkanā Krusta ātrās ārsta palīdzības dienests.

Literatūra:

Otto Hūns. Топографическое описанiе города Риги с приложенiемъ врачебных наблюденiи, сочиненном въ 1798 году. Санктпетербург, 1804.

V. Derums. Daži pirmās palīdzības paņēmieni latviešiem 18. gadsimta beigās/ Padomju Latvijas Ārsts. Nr. 3, Rīga, 1940., oktobris, 182-184.lpp.

Ar dzīvības zvaigzni: Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas simtgadei. Sast. A. Vīksna. Rīga, 2004.

1 komentārs