Kas bija Iļja Mečņikovs un kur glabājas viņa Nobela medaļa?

Uzrakstīja
28.12.2013 | Šķirkļi: Stāsti no krājumiem

I. Mečņikovs Pastēra institūtā Parīzē, 20. gs. sākums. Fotogrāfijas, kas uzņemtas viņa darba laikā Pastēra institūtā, parāda viņu kā vīru ar gariem matiem un nekārtīgu bārdu. Stāsta, ka, neatkarīgi no laika apstākļiem, viņš vienmēr esot valkājis galošas un nēsājis līdzi lietussargu. Mečņikova kabatas esot bijušas pārbāztas ar zinātniskiem rakstiem, viņš visu laiku esot nēsājis to pašu cepuri, kurai, gadījumos, kad bijis īpaši satraukts, mēdzis arī uzsēsties.

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs glabā Nobela prēmijas laureāta krievu biologa, celulārās imunitātes teorijas pamatlicēja Iļjas Mečņikova (1845–1916) kolekciju, kurā ietilpst arī viņam 1908. gadā pasniegtā Nobela medaļa. Šīs kolekcijas veidošanās sākumi saistāmi ar viņa sievas Olgas Mečņikovas vārdu, pēc kuras ierosinājuma 1926. gadā Maskavā tika nodibināts Mečņikova memoriālais muzejs. Vēlāk, 1975. gadā, kolekciju pārņēma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs.

Iļja Mečņikovs piedzima Ivanovkā, nelielā Krievijas ciematā netālu no Harkovas, tagadējās Ukrainas teritorijā. Skolas gaitas viņš uzsāka Harkovā un, vēl būdams mazs zēns, kaislīgi ieinteresējās par

dabaszinātnēm, par ko arī esot veicis priekšlasījumus saviem mazajiem brāļiem un citiem bērniem. Īpaši viņu interesēja botānika un ģeoloģija. 1864. gadā viņš pabeidza Harkovas Universitātes dabaszinātņu fakultāti. Universitātes mācību programma viņam likās neinteresanta, teorētiska un tā nepiedāvāja aizrautīgajam studentam iespējas nodarboties pašam ar pētniecību. Lielākā daļa mācību spēku bija jau gados, iesīkstējuši un konservatīvi, tāpēc Mečņikovs, lai nepaildzinātu savas garlaicīgās studijas, četru gadu mācību programmu pabeidza divos gados. Šajos gados Mečņikovs iepazinās ar Dravina grāmatu „Sugu izcelšanās” – viņu aizrāva evolūcijas teorija, kas, kā viņš pats to vēlāk atzina, atstāja lielu iespaidu uz viņa tālāko zinātnisko darbību.

I. Mečņikovs 1865. gadā. Foto no P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājuma

Pēc universitātes beigšanas, lai izstrādātu savu „kandidāta” disertāciju, Mečņikovs izvēlējās pētīt jūras faunu, tāpēc 1864. gadā viņš devās uz Heligolandes salu, kuras daudzveidīgā flora un fauna pievilka daudzus dabas pētniekus, bet pēc tam specializējās vairākās universitātēs Vācijā. 1865. gadā Mečņikovs, pētot plakantārpus Gīsenes Universitātē, tiem atklāja intracelulārus gremošanas mehānismus. Šis atklājums bija aizsākums viņa tālākajiem meklējumiem imunoloģijā. Savukārt doktora pētījumu viņš veica Neapolē, aprakstot tinteszivju (Sepiola) un vēžveidīgo (Nelalia) embrionālo attīstību.

1867. gadā Mečņikovs atgriezās Krievijā, kur, būdams tikai 22 gadus vecs, sāka strādāt par docentu Odesas un Sanktpēterburgas universitātēs. 1870. gadā viņš kļuva par profesoru zooloģijā un salīdzinošajā anatomijā Odesas Universitātē.

 

Šis posms Mečņikova personiskajā dzīvē nebija viegls. Pēterburgā viņš satika savu pirmo sievu Ludmilu Fjodoroviču, kas bija slima ar tuberkulozi un neskatoties uz visām Mečņikova pūlēm sievu glābt, viņa nomira 1873. gadā, piecus gadus pēc kāzām. Zaudējuma sagrauts, Mečņikovs kļuva nomākts un tik pesimistisks, ka mēģināja atņemt sev dzīvību, iedzerot lielu devu opija. Par laimi sev un visai cilvēcei, viņš nenomira. Otro sievu Olgu viņš apprecēja 1875. gadā. Pēc tam, kad 1880. gadā viņa sieva smagi pārslimoja tīfu, Mečņikovs atkal mēģināja sev atņemt dzīvību, šoreiz injicējot sev rekurantā drudža ierosinātāju, tomēr šī infekcija Mečņikovu nenogalināja.

Šim pesimistiskajam periodam Mečņikova dzīvē sekoja notikums, kas izmainīja viņa tālāko zinātnisko karjeru un dzīves uzskatus – 1882. gada ziemā, lai turpinātu pētījumus par jūras faunu, Mečņikovs devās uz Mesīnu Itālijā, nodibināja tur savu privāto laboratoriju, kur atklāja fagocitozes fenomenu – īpašu cilvēku un dzīvnieku organisma šūnu (fagocītu) spēju aktīvi satvert un sagremot organismam svešu vielu daļiņas (arī mikroorganismus).

Fagocitozes fenomens mākslīgi radīta iekaisuma gadījumā. I. Mečņikova zīmējums. Metchnikoff E. Lectures on the Comparative Pathology of Inflammation. London, 1893

Pie atklājuma Mečņikovs nonāca, pētot jūraszvaigzņu kāpurus, kuru iekšienē viņš novēroja kustīgas šūnas. Mečņikovam radās ideja, ka šīs kustīgās šūnas, iespējams, piedalās kāpuru dabiskajā aizsardzības mehānismā pret svešķermeņiem. Lai pārbaudītu šo ideju, Mečņikovs veica eksperimentu, kāpuros ievadot sīkus ērkšķus no mandarīnkoka. Nākamajā rītā Mečņikovs novēroja, ka mandarīnkoka ērkšķus visapkārt ir “apsēdušas” kustīgās šūnas. Zinot, ka dzīvniekiem, kam ir asinsrites sistēma, iekaisuma gadījumā uz iekaisuma vietu no asinsvadiem migrē leikocīti, Mečņikovam radās ģeniāla doma – iespējams, leikocīti aprij un sagremo organismā iekļuvušās baktērijas! Kustīgās šūnas pēc Vīnes zooloģijas profesora Klausa ieteikuma Mečņikovs nosauca par fagocītiem un jau 1883. gadā Odesā Mečņikovs pirmo reizi nopublicēja savu hipotēzi par fagocitozi.

Fagocitozes fenomena pētījumi atstāja lielu iespaidu ne tikai uz imunoloģijas zinātnes attīstību, bet arī uz pašu Mečņikovu – viņš atmeta savu pesimista filozofiju un koncentrējās uz jaunu pierādījumu atrašanu savai hipotēzei.

I. Mečņikovam 1908. gadā pasniegtā Nobela medaļa medicīnā “par imunitātes pētījumiem”. P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājums

1886. gadā, paralēli saviem pētījumiem imunoloģijā, Mečņikovs kļuva par Pastēra institūta direktoru Odesā, kur mēģināja ieviest trakumsērgas vakcīnu. 1888. gadā, saskaroties ar dažādiem šķēršļiem šī nodoma īstenošanā, Mečņikovs devās uz Parīzi lūgt Pastēra padomu. Savukārt Pastērs, nojaušot Mečņikova pētījumu lielo nozīmi, piedāvāja viņam darbu Pastēra institūtā Parīzē. Šo piedāvājumu Mečņikovs pieņēma un palika Parīzē līdz pat savas dzīves beigām, kur viņš pabeidza izstrādāt savu teoriju par fagocitozi un celulāro imunitāti, par ko 1908. gadā tika apbalvots ar Nobela prēmiju medicīnā. Pastēra institūtā Mečņikovs strādājis arī pie holēras, sifilisa, tuberkulozes un mēra pētījumiem.

 

 

 

I. Mečņikova vārdā nosaukts skābpiena produkts. Ražots Krievijā.

Vēlākos gados viņš sāka pētīt zarnu floru un izvirzīja teoriju, ka novecošanās process ir saistīts ar organisma saindēšanos ar šo baktēriju radītiem produktiem. Lai mazinātu šo baktēriju vairošanos, viņš ierosināja diētā lietot skābpiena produktus, kas satur pienskābi ražojošas baktērijas. Pie šīs idejas Mečņikovs nonāca, novērojot Krievijas stepju un Bulgārijas lauku iedzīvotājus, spriežot, ka viņu ilgmūžībai un labai veselībai ir tieša saistība ar šo iedzīvotāju lietoto uzturu. Viena no galvenajām diētas sastāvdaļām viņiem bija pienskābo baktēriju fermentēts piens. Tāpēc Mečņikovs izvirzīja hipotēzi, ka „slikto baktēriju” aizvietošana ar „labajām” zarnu traktā varētu jūtami uzlabot veselību. Šī lactobacillus diēta iemantojusi popularitāti līdz pat mūsdienām.

 

 

Vairāk: Metchnikoff O. Life of Elie Metchnikoff, 1845-1916. London, 1921 un www.nobelprize.org

Nav komentāru