Johana Kruzo ārstniecisko līdzekļu krājums jeb izmēģinātu un viegli iegūstamu līdzekļu krājums pret cilvēku ķermeņa izplatītākajām slimībām no labākajiem veciem un jauniem rakstiem

Uzrakstīja
18.06.2014 | Šķirkļi: Stāsti no krājumiem

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs 2013. gadā no Linarda Skujas kopā ar citiem materiāliem par viņa tēvu profesoru Nikolajam Skuju (1913–2012) saņēma dāvinājumā unikālu 18. gadsimta ārstniecisko līdzekļu grāmatu vācu valodā. Grāmatu “Johann Crusto Arzneyschatz: oder, Sammlung bewährter und leicht zu bekommender Mittel gegen die meisten Krankheiten des menschlichen Körpers, aus den besten alten und neuen Schriftstellen” izdevis Jākobs Frīdrihs Hincs Jelgavā 1773. gadā, kuru pārtulkojis no angļu valodas izdevuma. Grāmatā ir apkopota informācija un materiāli par dažādu slimību ārstēšanu 17. un 18. gadsimtā, izmantojot ārstniecisko augu materiālus. Pavisam krājumā minēti 634 drogu vienības un izdalītas 511 slimības.

Johans Kruzo (Johann Cruso) bija Londonas aptiekārs, kurš pētījis augu ārstnieciskās īpašības un to iedarbību uz cilvēka veselību. Lielāko materiālu daļu krājumam viņš savācis 17. gadsimta beigās. Autora mērķis bija iepazīstināt sabiedrību un lasītājus ar augu ārstniecības līdzekļiem, kuru iedarbību pārbaudījis pats vai arī citas uzticamas personas. Krājums izdots ar Londonas Medicīnas kolēģijas ieteikumu 1700. gadā, latīņu valodā ar nosaukumu “Medicomentorum thesaurus …. Tā bija domāta ārstiem, aptiekāriem, brūču ārstētājiem un citiem interesentiem. 1771. gadā grāmata pārtulkota un izdota angļu valodā ar daudzām piezīmēm un papildinājumiem. 1773. gadā grāmata iztulkota un izdota vācu valodā. Abas tulkotās grāmatas bija domātas vienkāršiem iedzīvotājiem, īpaši lauciniekiem un trūcīgajiem. Dāvinātā grāmata ir vienīgais zināmais eksemplārs Latvijas bibliotēku un muzeju krājumos.

Sniegtās receptes un augu ieteikumi publicēti, lai parādītu kādus augus un kādā veidā izmantoja dažādu slimību vai veselības problēmu ārstēšanai 17. un 18. gadsimtā.

Muzejs nenes atbildību par šo līdzekļu izmantošanu pašārstēšanai. Veselības problēmu gadījumā griezties pie ģimenes ārsta vai speciālista.

Johana Kruzo grāmatas titullapa. Jelgava, 1773. gads.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājums.

 

Aizsmakums

Dzer auzu pārslu novārījumu, kam var pievienot dažas mandeles, papildus izmanto ārstniecisko alteju (Althaca officinalis) un jūras sīpolu sulu.

Lieto ķiplokus (Allium satirum), stipri novāra alū, dzer pa porcijai no rīta un vakarā. Var ķiplokus sastampāt siltā miezerī kopā ar cūku taukiem, ko pirms gulētiešanas ierīvē kājās, tās silti sasedzot. Aizsmakums pazūd vienas nakts laikā.

Aptaukošanās

Parastais fenhelis (Foeniculum vulgare), vārīts zupā un biezeņos samazina liekos taukus.

Vislabākais līdzeklis ir etiķa lietošana. Tomēr galvenais ir mērena, regulāra veģetāra diēta, turklāt savienota ar ķermeņa kustībām.

Galvassāpes

Melnais plūškoks (Sambucus higra), lapas liek starp diviem sakarsētiem ķieģeļiem, kad tās sasilušas, pēc tam uz pieres un deniņiem. Samazina sāpes, pārbaudīts līdzeklis.

Verbena (Verbena officinalis), svaigi sastampātu augu ievieto maisiņā un pakar kaklā. Brīnumainā veidā samazina sāpes.

Galvassāpes pēc dzēruma

Ieteicami sarkanie kāposti (Brassica rubra), ko var likt arī aiz abām ausīm.

Lakstukārija salāti (Lactuca virosa), lielās lapas izmērcē ūdenī un liek uz galvas. Labi iedarbojas.

Klepus

Rūta (Ruta graveolens), ņem sešas plaukstas lapu, vāriet lietus ūdenī līdz 2/3 apjoma, izspiediet, izkāsiet un pievienojiet pietiekamu daudzumu cukura un dzidru medu. No tā paņem mutē nelielu, valrieksta lielumu daudzumu un patur ilgāku laiku, pēc tam lēnām norij.

Efeju sētložņa (Hedera terrestris), noplūc auga sārtās galotnes aprīlī pie skaidrām debesīm. Sastampā, žāvē saulē, saberž pulverī, ko uzglabā labi noslēgtā traukā. Lieto krūšu tējai.

Lapsenes dzēlums

Dzēluma vietai pieliek aukstu melnzemi. To var pārliet arī ar nelielu daudzumu etiķa. Var arī pagatavot plūškoka ūdens un etiķa uzlējumu. Iekšķīgi var dzert plūškoka tēju.

Ja dzēluma vietā ir palicis dzelonis, tad sāpju un tūkuma mazināšanai dzēluma vietai uzliek kompresi, ko pagatavo no pelniem, eļļas un ierauga.

Ja dzēluma vietā dzeloņa nav var dzēluma vietu ieziest ar vīģes koka (Ficus carica) lapu pieniņu.

Pret dedzināšanu kuņģī

Lakricas (Glycyrrhiza), svaigi sarīvētas aplej ar ūdeni un vāra. Dzer no rīta – samazina dedzināšanu.

Dzeloņplūme (Prunellus sylvestus), jauno zaru galotnes, kas izaugušas dotajā gadā, sakošļā un ēd. Vasarā ceļotājiem ļoti noderīga. Tāda pati iedarbība ir maigajām lapām.

Slikta garša mutē

Skābenes (Rumex Acetosa), lieto vienu pašu sulu vai sulu pagatavotu ar cukuru sīrupa veidā. Ļoti labi palīdz.

Cigoriņi (Cichorum intybus) ieteic ēst konservētu sakni

 Zobu sāpes

Ķiploki (Allium sativum), noņem ārējo mizu, sagriež svecīšu veidā un liek ausī. Samazina sāpes.

Rūta (Ruta greveolens), vienu vai divus pilienus sulas iepilina sāpošā zoba puses ausī, kurus tad apsedz ar melnu vilnas vai kokvilnas drānu.

Betonijas (Betonika) lapas viegli sastampā un ieliek degunā.

Gaiļbiksīte (Primula veris), sagriež sakni, aplej ar etiķi, ļauj ievilkties un ieliek nāsīs. Brīnumainā veidā nomierina sāpes.

Nātres (Urica) lapas sastampā, pieliek pie sāpoša žokļa, ātri samazina sāpes.

Apinis (Humulus Lupulus L), stipri savāra etiķī un ar novārījumu skalo mitu un mazgā smaganas.

Liellapaino skābeni (Lapathum acutum, Rumex acutus L) ievāc pavasarī, tikko parādās sakne. Tā jāizrok, jāizžāvē un tad liek uz slimo zobu. Tai ir specifisks spēks nomierināt sāpes.

Dzeloņplūmes (Prunus) saknes vidējo apvalku vāra alū vai vīnā un tad skalo muti.

Ozolpapardes (Dryopteris filix-mas) sakni vāra stiprā etiķī un pēc tam viegli siltu novārījumu patur mutē, ātri likvidē sāpes.

Vijīgā efeja (Hederis Helis L), sastampātu ogu novārījumu samaisa ar etiķi vai vīnu, patur mutē.

Nav komentāru