Ārstu žurnāls Latvijā ceturtdaļgadsimta aplocē

Uzrakstīja
8.10.2014 | Šķirkļi: Latvijas medicīnas vēsture

“Latvijas Ārsta” pirmais numurs. Uz vāka reproducēta M. Poļa glezna “Teriaka gatavošana”pēc 16. gs. gravīras motīviem

No 1944. līdz 1989. gadam Latvijā ārstiem sava žurnāla nebija. Profesors Pauls Stradiņš un daži citi vietējie medicīnas akadēmiskie spēki tomēr cerēja, ka, stabilizējoties un uzlabojoties pēckara situācijai, ārstu žurnālu izdosies atjaunot un tā vietā izdotie dažādie rakstu krājumi ir tikai pagaidu izeja, taču stāvolis ilgstoši nemainījās un nācās piedzīvot hronisku samierināšanos.

LPSR Veselības aizsardzības ministrija bija nolēmusi pagaidām izlīdzēties ar rakstu krājumu „Padomju Latvijas veselības aizsardzība”, kas no 1948. gada iznāca divreiz gadā, daļu rakstu publicējot latviešu valodā, bet vairumu – krievu valodā, arī virsrakstu mainot uz „Здравоохранение Советской Латвии”. Redakcijas kolēģiju vadīja pats ministrs Ādolfs Krauss (1905–1958), krājumā tika publicēti 11–21 raksts galvenokārt ar praktisku ievirzi, vien pāris rakstiem bija ideoloģisks skanējums, piemēram, par

padomju medicīnas lomu komunisma celtniecībā. Rakstu autori lielākoties bija LVU Medicīnas fakultātes mācībspēki. Pēc 1954. gada ministrijas izdotais krājums tika pārveidots par daudztematisku RMI zinātnisko rakstu krājumu, kas iznāca vienreiz gadā krievu valodā.

Vēlāk, un it īpaši septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, tika izdoti dažādi tematiska rakstura krājumi, arī krievu valodā, un aizvien biežāk rotaprinta tehnikā uz slikta papīra, kas tagad no zinātniskās aprites izzuduši ar pavisam retiem izņēmumiem (piemēram, respektabls bija ik pa laikam iznākošais rakstu krājums „Успехи гепатологии”). Publicēšanās iespējas, lai arī ierobežotas, tātad pastāvēja, taču ārstus vienojoša izdevuma trūka.

Žurnālu un laikrakstu izdošanu PSRS un savienotajās republikās uzraudzīja PSKP CK un republiku KP CK. 1958. gadā Maskavā tika pieņemts lēmums, ka katrā republikā izdodams medicīnas žurnāls līdztekus tām republikām, kur tādi jau bija (KPFSR, Ukrainā, Baltkrievijā). Izņemot Latviju, pārējās republikas (arī Turkmēnija, Kirgīzija) nolēma izdot medicīnas zinātniski praktiskos žurnālus ārstiem, bet pie mums tika izraudzīts populārmedicīnisks žurnāls plašākai sabiedrībai. „Veselība” bija LPSR Veselības aizsardzības ministrijas „orgāns”, ko izdeva LKP CK izdevniecība, proti, viena gādāja par saturu, bet otra saņēma peļņu, kas bija itin krietna vēlāk, kad žurnāla tirāža sasniedza 200 tūkstošus eksemplāru. „Veselībā” tika aplūkota ārstniecība, slimības un profilakse, padomju veselības aizsardzības sasniegumi, bet diezgan daudz vietas tika atvēlēts arī ministrijas, ārstniecības iestāžu, slimnīcu darbībai, portretēti izcilākie ārsti un citi medicīnas darbinieki.

Mūsu tuvākie kaimiņi izvēlējās ārstu žurnāla taku. Igaunijā iznāca kvalitatīvi augstvērtīgs zinātnes un prakses jomā un informatīvi blīvs žurnāls „Noukogude Eesti Tervishoid” (Padomju Igaunijas veselības aizsardzība), Lietuvā – „Sveikatos Apsauga” (Veselības aizsardzība). Vēlāk, kad mainījās valsts iekārta un bija atgūta neatkarība, viņiem nebija grūti atgriezties pie pirmskara tradīcijām, žurnāliem atdodot agrākos nosaukumus „Eesti Arst” (Igaunijas ārsts) un „Medicina”, pēdējo ar laiku padarot citējamu un lepni rakstot dibināšanas gadu 1920.

Mums tas gāja secen, jo „Veselību” pārveidot par ārstu žurnālu nebija iespējams, kur nu vēl atgriezties pie „Latvijas Ārstu Žurnāla” dibināšanas gadskaitļa 1923.

Lūk, tāpēc, 1988. gada 16. septembrī, atjaunojot vienotu Latvijas Ārstu biedrību, līdztekus apdrošināšanas medicīnai viena no lielajām nākotnē realizējamām idejām bija ārstu žurnāla atjaunošana. Bet tik viegli, kā nodomāts, vis negāja.

Padomju laiks vēl nebija beidzies, bet tajā, kā jau minēts, visi žurnāli bija tieši pakļauti LKP CK, bet ikvienu publicēšanai sagatavotu vārdu stingri pārbaudīja un atļauju deva Galvenā literatūras pārvalde (Главлит jeb cenzūra), savukārt pārkāpējiem draudēja bargs sods par nelegālas literatūras izdošanu. Šādos apstākļos ar vēl padomju laikā izveidoto Medicīnas zinātnisko biedrību savienību tika pārspriesta iespēja izdot kaut ko formātā (A5) līdzīgu igauņu žurnālam, pat pieļaujot, ka sākumā tas pieticīgi tiktu drukāts rotaprinta tehnikā.

Lai zondētu varas attieksmi, LĀB valde pieteica vizīti LKP CK un saņēma aicinājumu uz pārrunām. LĀB delegācijā bija tās prezidents Ivars Krastiņš, nākamais LMA/RSU rektors Jānis Vētra un šo rindu autors Arnis Vīksna, kas kā pierādījumu tam, ka ārstu žurnāls iespējams arī padomju apstākļos, bija paņēmis līdzi 1940. gadā izdoto žurnālu „Padomju Latvijas Ārsts”. LĀB delegāciju CK namā pieņēma atbildīgs darbinieks Inarts Skujiņš. Saruna izvērtās diezgan plaša, bet norisa mierīgos toņos (paldies Dievam, nebija Pētera Apiņa, kas ar savu agresivitāti būtu tikai traucējis). Biedrs Skujiņš neteica ne jā, ne nē, bet lai esot uzmanīgi un apdomīgi.

Būtībā jau inicialstadijā kaut kas bija noticis, jo P. Apinis nelegāli rotaprinta tehnikā bija izdevis LĀB atjaunošanas sanāksmē 1988. gada 16. septembrī teikto runu stenogrammas, pievienojot vēl pāris sīku rakstiņu, uz nākamo pilnsapulci 18. decembrī kā LĀB literāro burtnīcu vispirms latviešu, tad krievu valodā.

Kamēr citi runāja un sarauktām pierēm grozīja galvas par iespējamo ārstu žurnālu, Pēteris nevienam atļauju neprasīja un rīkojās. 1989. gada un visa 20. gadsimta Latvijas medicīnas svarīgākais notikums bija 1. Vispasaules latviešu ārstu kongress, kura laikā, 23. jūnija pēcpusdienā, kolēģu rokās nonāca senilgotais žurnāls ar nosaukumu „Latvijas Ārsts”, kas rekordīsā laikā, 40 stundās, bija iespiests Talsu tipogrāfijā (arī vairums turpmāko izdevumu drukāti Talsos). Uz Bērnu klīnisko slimnīcu, kur notika kongresa kārtējā sēde, to atveda divi pārguruši, bārdas rugājiem apauguši, toties smaidīgi vīri, – Pēteris Apinis un Māris Baltiņš.

Jaunais žurnāls bija krāšņs, bagātīgi ilustrēts, 120 lpp. apjomā, A4 formātā, un tagad ir bibliogrāfisks retums, jo neviens no 3 tk īpašniekiem negrib no tā šķirties (cena bija 4 rbļ.). Pirmās redakcijas kolēģijas sastāvā nosaukti Ilmārs Lazovskis (1931–2003), Pēteris Apinis, Māris Baltiņš, Jānis Vētra un Arnis Vīksna. Vāku darinājusi māksliniece Inta Bērente, izmantojot Miervalža Poļa gleznu „Teriaka gatavošana” pēc 16. gs. gravīras motīviem.

Žurnāla ievadvārdos profesors I. Lazovskis rakstīja: „Ārsta amats ir humāns ne tikai tāpēc, ka ārsts kalpo slimam cilvēkam, bet arī tāpēc, ka ārsts kalpo par starpnieku starp cilvēkiem. Starpcilvēcisko sakaru pastāvīgākais un drošākais stiprinātājs ir iespiests vārds. Latvijas ārstiem tas atjaunots pēc 45 gadu pārtraukuma. Ārstu žurnāls nu atsāk gaitu ceļa pagrieziena brīdī, lielā vērtību un dzīves pamatu pārvērtēšanas laikā, kad no jauna izvērtējam arī ārsta vietu mūsu sabiedrībā, tāpat laikā, kad no melu dūņām tiek attīrīta tautas un zemes vēsture. Mūsu žurnālam jābūt degpunktā, vietā, kas rāda ceļu uz mūsu veselības aizsardzības, medicīnas izglītības, medicīnas ētikas un morāles normu īstu atjaunošanu, attīrīšanu, pilnīgošanu, nepieciešamības gadījumos – un tādi būs visai bieži – prasot un veicinot visradikālākos pārveidojumus.”

Tālāk profesors aplūko iecerētās nodaļas: teorija un prakse, pārskati, veselības aizsardzības pārkārtošana, medicīnas izglītība, apgāde ar aparatūru un zālēm, klīniskā kazuistika, intervijas un viedokļi, ekoloģija, vēsture, norādot, ka tas būs Latvijas, ne latviešu ārstu žurnāls, un akcentējot: „Žurnāla vispārīgais princips izvirzāms viens – patiesības meklēšana, tiekšanās pēc tās [..], lai gan jāapzinās, ka absolūtā patiesība paliks nesasniegta.” [1]

Savukārt pirmais LĀB prezidents Ivars Krastiņš savus ievadvārdus noslēdza ar atziņu: „Dzīvojot un darbojoties reālajā ikdienā, neaizmirsīsim, ka tā nosaka ideālo, proti, rītdienu. Ja kaut niecīgā mērā to sekmēs atjaunotais „Latvijas Ārsts”, izdevums savu mērķi būs sasniedzis.” [2]

Pirmā numurā ir sadaļas: oriģinālpētījumi, ko reprezentē Alvils Helds, teorija un prakse – Jūlijs Anšeļevičs (1931–2004), Dzidra Branta, Georgs Andrejevs, Viesturs Liguts, Pēteris Ošs, Ģertrūde Eniņa, stomatoloģija – Andrejs Skaģers, Kārlis Barons (1865–1944; pārpublicējums), medicīnas vēsture – Arnis Vīksna, Gaida Liepiņa (1914–2005), Imants Eglītis (1938–1997), Jānis Loja. Tālāk tiek dots vārds PSRS tautas deputātiem ārstiem Andrejam Eizānam (1938–2002), Uldim Laucim (1936–2013), Leopoldam Ozoliņam, Vilenam Tolpežņikovam (1928–2008), aplūkota ekoloģija un sociālie jautājumi – Judīte Demidova, medicīnas izglītība – Arnis Amoliņš (1930–2014), Egons Daugulis (1934–2010), filozofija un ētika – Alfrēds Polis (1932–2013), klīniskā kazuistika – Jāzeps Baško, Rasma Ceplīte, bet pārdomās par medicīnu un pārbūvi dalās Ēriks Melks (1923–2002). Sniegta informācija par Veselības aizsardzības ministrijas organizēto konkursu par LPSR veselības aizsardzības organizācijas pārveides projektu republikas saimnieciskā aprēķina koncepcijas ietvaros, kurā uzvarēja LĀB valdes locekļu Jāņa Meikšāna un Vladimira Strazdiņa apdrošināšanas medicīnā balstītais projekts, kas palika nerealizēts. Tāpat publicēta informācija par LĀB domes un valdes izveidošanu, pieņemtām rezolūcijām u.tml.

Līdz 1989. gada beigām tika publicēti četri „Latvijas Ārsta” numuri, kas strauji iemantoja popularitāti kolēģu vidū. Grūtības vispirms sagādāja valoda, kas, trūkstot rediģēšanas prasmei, pirmajos divos numuros stipri vien piekliboja. Ar trešo numuru par literāro redaktoru tika piesaistīts Jānis Loja, kas sevi pierādīja par krietnu un zinošu speciālistu. Aizsteidzoties laikam priekšā, ne velti 1993. gadā, kad Kanādas Latviešu preses apvienība par godu Latvijas Republikas 75. gadadienai bija izsludinājusi konkursu par labāko latviešu valodu Latvijas laikrakstos un žurnālos, izkonkurējot pat literāro žurnālu „Karogs” un laikrakstu „Literatūra un Māksla”, pirmo vietu un naudas balvu (500 Kanādas dolāru, kas tam laikam bija liela nauda) ieguva „Latvijas Ārsts”! Tas bija neapšaubāms J. Lojas nopelns, kas žurnāla veidošanā piedalījās līdz 1997. gadam; pēc tam uz kādu laiku žurnāla literārais līmenis nebija vairs tik augsts.

1990. gadā „Latvijas Ārstam” iznāca seši paredzētie numuri. Kopā ar galveno redaktoru P. Apini strādāja redaktori M. Baltiņš, J. Vētra un Ainārs Gailītis, bet I. Lazovskis un A. Vīksna tika pārcelti par zinātniskajiem konsultantiem. Ar trešo numuru redakciju papildināja farmācijas redaktore Inta Saprovska, kas 1993. gadā nodibināja patstāvīgu farmaceitu žurnālu „Rp.” (tagad „Materia Medica”). „Latvijas Ārstā” starp diskusijām saistošākā bija par

jaunveidojamo Latvijas ārsta zvērestu, jo agrākais PSRS ārsta zvērests tika atzīts par galīgi nederīgu. Žurnāla vāki vēl aizvien bija krāšņi (īpaši sestais). „Latvijas Ārsts” bija guvis plašu atzinību kolēģu aprindās, tajā jau bija paspējuši izteikties visi prominentākie valsts mediķi. Pieauga arī reklāmas apjoms. Rakstiem tika pievienoti savilkumi angļu un krievu valodā.

Galvenokārt finansiālu grūtību pēc 1991. gadā pirmais numurs parādījās tikai vasarā, bet līdz gada beigām tika iespēti visi paredzētie seši (pēdējie divi numuri – decembrī). Papildnumura veidā tika izdots Latvijas ārstu 1991. gada saraksts ar svarīgākajiem datiem (dzimšanas gads, augstskola un beigšanas gads, specialitāte un zinātniskais grāds, darba vieta). Tomēr kopumā tas bija pelēcīgs gads (nezin kāpēc netika publicēts 1991. gada janvāra barikāžu medicīnas apkopojums), arī žurnāla poligrāfiskā kvalitāte piedzīvoja nepatīkamu kritumu. Medicīnas redaktori 1991. gadā bija M. Baltiņš, A. Gailītis un A. Vīksna, gadu vēlāk – vairs tikai M. Baltiņš, ko 1993. gadā nomainīja Aija Tula, bet 1994. gadā vairs īpaša medicīnas redaktora posteņa nebija, no 1995. līdz 1999. gadam atkal M. Baltiņš, bet desmit gadus vēlāk uz neilgu laiku medicīnas redaktore bija Monta Forstmane.

1992. bija jau kārtējais darba gads ar kārtējo aizķeršanos un kārtējiem sešiem „Latvijas Ārsta” numuriem. Lai atvieglinātu žurnāla komplektēšanas un izdošanas procesu, tika nolemts veidot redakcijas padomi no nule dibināto profesionālo asociāciju pārstāvjiem, taču iecere izčākstēja, neīstenojās, jo trūka pienācīgas atsaucības. Tomēr kaut ko vajadzēja darīt, līdz visbeidzot stabilu pamatu zem kājām žurnāls guva ar Rīgas Starptautiskā medicīnas zinātnes un farmācijas centra izveidošanu 1992. gadā. Tā direktors Juris Viņķelis uzņēmās gādību par LĀB izdevējdarbību un guva aizvien labākas sekmes. No 1992. līdz 1999. gadam „Latvijas Ārsta” informācijas un vēstures redaktors bija A. Vīksna, pēc tam šis postenis vairs nepastāvēja.

Redakcijas darbinieki 1993. gadā: Inga Kanaste, Pēteris Apinis, Inta Saprovska, stāv Jānis Kanasts, Arvis Desmitnieks, Jānis Loja, Valdis Bērziņš, Arnis Vīksna

„Latvijas Ārstam” visai ražens bija 1993. gads, kad notika 2. pasaules latviešu ārstu kongress. Līdztekus ierastajiem sešiem numuriem žurnāla formātā tika izdotas trīs kongresa tēžu burtnīcas un vairākas grāmatas, bet 22. jūnijā Vaivaros notika pirmā (un laikam arī pēdējā, jo vairāk nav dzirdēts) Latvijas mediķu preses balle ar it varenu dziedāšanu un līksmību līdz vēlai naktij. 1993. gads iezīmīgs arī tālab, ka jūnijā žurnāla redakcija ieguva pastāvīgu mājvietu, ērtas un plašas telpas jauniegūtajā LĀB namā Skolas ielā 3, jo sākotnēji, 1989. gadā, redakcijai telpu nebija vispār, bet 1991. gada decembrī tika atrasts kāds stūrītis LĀB pagaidu mītnē E. Veidenbauma (Baznīcas) ielā 4a, piektā stāvā.

Pēc tam 1994. gadā tika izdoti jau deviņi „Latvijas Ārsta” numuri, P. Apini galvenā redaktora amatā nomainīja A. Tula, bet J. Lojam līdztekus strādāja otrs krietns literārais redaktors Andrejs Senkāns. Atskatoties uz piecu gadu darbu, starp žurnāla čaklākajiem autoriem tika minēti (biežāk publicējušies dilstošā secībā) Inta Saprovska, Pēteris Apinis, Alfrēds Miltiņš, Imants Eglītis, Andrejs Požarnovs, Vladimirs Strazdiņš, Jūlijs Anšeļevičs, Māris Baltiņš, Nikolajs Skuja, Jānis Volkolākovs u.c.

Sakuploja arī ar J. Viņķeļa vadītā centra gādību tapušie medicīnas periodiskie izdevumi, kas nosacīti uzlūkojami par vecākā brāļa „Latvijas Ārsta” radiniekiem, jo šai gadā tapa populārzinātniskais žurnāls „Sveiks un Vesels” kā alternatīva „Veselībai” (ironiski dēvētai par „Slimību”), „Veterinārais Žurnāls”, „Zobārstniecības Mēnešraksts”, kā arī „Ārsta Avīze”. Visvairāk tika cerēts un gaidīts no trīs kaimiņvalstu kopžurnāla angļu valodā „Acta Medica Baltica” (redaktori Regīna Svirska, M. Baltiņš), kam vajadzēja tapt par starptautiski citējamu izdevumu. Diemžēl kopdarbība nesekmējās, finansējums izsīka un jauns vietā neradās, un pēc piektā numura iznākšanas 1997. gadā žurnāls apstājās.

Ar 1995. gadu „Latvijas Ārsts” jau tiktāl bija nostiprinājies, ka kļuva par ikmēneša žurnālu ar 12 numuriem gadā. Redakcijai tika piesaistīts prasmīgs žurnālists Jānis Kučinskis, kas veidoja izteiksmīgas intervijas ar ārstiem, kuri atklāti izteicās par dažādiem saistošiem ikdienas jautājumiem. Piemēram, apskatā „Dažādi viedokļi par žurnālu „Latvijas Ārsts”” tie patiešām bija visdažādākie un pat ļoti kritiski, bet apliecināja vienu – žurnāls jau ir ieguvis savu vietu sabiedrībā un kolēģiem nebūt nav vienaldzīgs – J. Anšeļevičs: „Žēl, ka kolēģi neizmanto iespējas”, Dace Gardovska: „Žurnāla izdošana ir medicīniski vēsturisks notikums”, A. Miltiņš: „Tā ir ārstu ideoloģiskā lapa”, Aivars Vētra: „Žurnālā jāiegulda pārmērīgi daudz darba”, Ē. Melks: „Tas liecina par žurnāla lētumu, jeb mani milicija nemeklē”, J. Vētra: „Žurnāls nav slikts”, Aigars Migals: „Priekšroku dodu daiļliteratūrai” u.tml. [3]

Par vāku spilgtu krāšņumu ar apbrīnojamu izdomu gādāja Guntars Sietiņš.

G. Sietiņa veidotais žurnāla vāks

G. Sietiņa veidotais žurnāla vāks

Rakstu savilkumi tika publicēti angļu un ne vairs līdztekus krievu valodā. Tuvojoties kārtējā numura nodošanas laikam tipogrāfijai, redakcija pārgāja uz diennakts darbu, kas nebija īpaši labi, sasteigtībai mainoties ar atslābumu, kad drukāšanai sagatavotā porcija jau bija aizceļojusi uz Talsiem. Kā tiešs notikumu aculiecinieks varu teikt, ka Aijas Tulas trīs gadus ilgais žurnāla vadības

posms bija vismaz tikpat spilgts kā Pētera Apiņa darbības sākums. Taču visam kādreiz pienāk beigas, un tās šoreiz bija nepatīkamas un satraucošas.

Par Rīgas Starptautiskā medicīnas zinātnes un farmācijas centra direktoru J. Viņķeļa vietā, kas bija kļuvis par veselības valsts ministru, tika iecelts Māris Pūķis, kam veidojās nesaskaņas ar redaktoriem par izdevumu saturu, tiešo un slēpto reklāmu u.tml. Tās rezultējās 1997. gada martā, kad, par lielu pārsteigumu publikai, iznāca divi gandrīz identiski žurnāli ar atšķirīgiem nosaukumiem – „Latvijas Ārsts” un „Latvijas Ārstu Žurnāls”. Kas tad bija noticis? „Latvijas Ārsta” galvenā redaktore A. Tula, neapmierināta ar žurnāla kvalitāti, jo tas tika iespiests uz slikta papīra pieticīgā poligrāfiskā izpildījumā, bet saturs padarīts vienmuļš pēc LĀB vadības un tās pakļautībā esošā centra norādījuma, publicējot dažādus nolikums un sertificēto ārstu sarakstus, bija sameklējusi jaunu saimnieku, ņemot līdzi žurnāla portfeli un vairākus darbiniekus. Jaunais izdevums tika nosaukts līdzīgi – par „Latvijas Ārstu Žurnālu” (respektējot pirmskara nosaukumu) un patiešām bija uz labāka papīra, izteiksmīgāk noformēts, ar autoru attēliem, kas lika sarosīties un kvalitāti uzlabot arī LĀB pakļautībā palikušajam „Latvijas Ārstam”. „Latvijas Ārstu Žurnāls” bija bezmaksas izdevums, kas galvenokārt dzīvoja uz reklāmas rēķina, tā vairojot konkurenci reklāmas tirgū citiem medicīnas žurnāliem. Tomēr tā ilgi turpināties nevarēja, nemākulīgās redakcijas vadības dēļ „Latvijas Ārstu Žurnāls” nīkuļoja un 2004. gadā pārtrauca savu mūžu. A. Tula no 1999. līdz 2004. gadam izdeva arī kvartāla žurnālu „Dzemdniecība un Ginekoloģija”, ko piemeklēja līdzīgs liktenis.

Šis laiks bija ļoti nemierīgs sakarā ar ārstu sertifikācijas sākumu, ar LĀB konkurējošas Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienības (LĀPPOS) izveidošanu, medicīnas augstskolas šķelšanos, jo tika atjaunota LU Medicīnas fakultāte, arī ārstu pēcdiploma apmācībā radās konkurence starp LMA/RSU un LĀB kopā ar LU, vienu vārdu sakot, jāpiekrīt autoritatīvākajai personai Latvijas medicīnā profesoram Ilmāram Lazovskim, jo viņš šīs domstarpības salīdzināja ar traģikomēdiju, kas izraisījusi ažiotāžu un neveselīgu prieku par LĀB neveiksmēm ikdienas presē, bet konfliktam starp divām galvenajām personām – LĀB prezidentu Andreju Požarnovu un Pēteri Apini (kas pēc ministra un Saeimas deputāta karjeras vēlējās atgriezties LĀB un žurnālā) – meklējamas dziļākas un sazarotākas saknes, ironiski rezumējot: „Visi karo pret visiem” [4]. Savukārt rektors J. Vētra LĀB konferencē 1997. gada 31. maijā ar bažām un ne bez pamata brīdināja, ka ar balsošanu vien jautājums nav atrisināms un paralēlu žurnālu iznākšana no izdevēju krīzes var kļūt par rakstu autoru krīzi (labāk nogaidīt, kas gūs virsroku) un lasītāju krīzi.

Šai laikā bija tapuši vairāki citi ārstiem adresēti žurnāli un retāk iznākoši periodiski izdevumi. No 1994. līdz 2005. gadam iznāca ikmēneša žurnāls „Jums, Kolēģi” prasmīgas redaktores Renātes Heldas vadībā, kura pirmās iemaņas bija guvusi „Latvijas Ārstā”. „Jums, Kolēģi” tika definēts par „lietišķu medicīnas informatīvo izdevumu” un ar savu stingri izteikti praktisko ievirzi, ko saprotamu iemeslu pēc atšķaidīja reklāma, guva pietiekami plašu atzinību kolēģu aprindās.

Firmas Mepha no 1997. gada izdotais kvartāla „Žurnāls Ārstiem un Farmaceitiem” 1999. gadā pārtapa par ikmēneša žurnālu „Doctus”, kam vairāk, atbilstoši izdevēja interesēm, piemīt reklāmas raksturs, bet kas satur arī pietiekami plašu informāciju par medicīnas notikumiem Latvijā, veido diskusijas, publicē kolēģu portretus, ceļojumu aprakstus u.tml. izklaides materiālu, turklāt ir izteiksmīgi noformēts.

Šaurāk specializēti turpinājumizdevumi bija „Acta Oncologica Latviensis” (no 1998. līdz 2003. gadam), „Aktualitātes Diabetoloģijā un Endokrinoloģijā” (2001–2005), „Latvijas Pediatrs” (2001–2003), „Ģimenes Ārsts” (2001–2003), „Oftalmoloģijas Žurnāls” (2006–2011). Visjaunākā laikā tiem piepulcināti „Medicine” (2003–2011) praktizējošiem ārstiem un „Medicus Bonus” (kopš 2011. gada) drīzāk ne ārstiem, bet gan plašai publikai par ārstiem. Savukārt zobārstu izdevumi: „Katram Latvijas Zobārstam”(1993), „Zobārstniecības Mēnešraksts” (1994–1995), „Stomatoloģijas Vēstnesis” (1995–1996), „Zobārstniecības Raksti” (kopš 1995), „Stomatoloģija” (2002–2007).

Īpaši jāatzīmē „Latvijas Ķirurģijas Žurnāls”, kas iznāca no 2001. gada latviešu valodā vienreiz gadā, pēc tam latviešu un angļu valodā un kopš 2005. gada iznāk tikai angļu valodā kā „Acta Chirurgica Latviensis”, kopš 2013. gada jau divreiz gadā, ko izdod Latvijas Ķirurgu asociācija un Latvijas Bērnu ķirurgu asociācija (zinātniskie redaktori Jānis Gardovskis, Aigars Pētersons) un kas jau iekļauts vairākās starptautiskās datu bāzēs, tālab uzlūkojams par prestižāko Latvijas medicīnas izdevumu starpvalstu apritē.

Atgriežoties 1997. gadā, LĀB žurnālam „Latvijas Ārstam” tomēr izdevās sekmīgi pārvarēt krīzi gan satura, gan noformējuma, gan lasītāju piesaistes ziņā. Divus gadus galvenā redaktora pienākumus pildīja Vita Vītola, kas panāca žurnāla izskata kvalitatīvu uzlabošanos, parādījās krāsas, autoru portreti u.tml. Taču ķildīgajā atmosfērā, kas jau aplūkota iepriekš, ne vienmēr izdevās gūt kolēģu atsaucību, lai gan Vita ļoti centās, piemēram, katra jauna numura iznākšanu atzīmējot ar nelieliem svētkiem, uz kuriem aicināja autorus, tā stiprinot draudzīgas saites un gūstot atbalstu. Galvenajai redaktorei vēl izdevās sarīkot „Latvijas Ārsta” desmit gadu jubileju ar pārskatu un gandarītiem atmiņu stāstījumiem 1999. gada vasarā, bet tad LĀB vadības maiņas laikā žurnāla iznākšana uz pusgadu apstājās.

Pēc tam vienu, 2000. gadu, „Latvijas Ārsta” galvenā redaktore bija Daiga Onužāne, kas jau bija guvusi pieredzi LĀB izdotajā „Ārsta Avīzē” (tā pārstāja iznākt). Pirmais numurs bija tikai 32 lpp, bet ar laiku tas atguva sākotnējo apjomu.  Izdošanu M. Pūķa vadītā centra vietā, kas bija sabrucis, uzņēmās Latvijas Ārstu biedrības sabiedrība, ko vadīja Aina Skrible. D. Onužānei palīdzēja profesionālas žurnāliste Ruta Darbiņa, kas ietekmēja žurnāla saturu un seju – līdztekus medicīnai, LĀB dzīves aplūkojumam un ārstu literārajiem portretiem tika rakstīts par mūziku, teātri, skaistām aktrisēm, sportu, ceļojumiem un žurnālistiem pašiem, jo ārstu taču arī tas var interesēt. Bet tā bija novirzīšanās no pamattematikas, turklāt izklaidē jau bija specializējies žurnāls „Doctus”.

Visilgāk, turpat divpadsmit gadus, žurnāla vadība bija Kamenas Kaidakas rokās. Katru numuru viņa ievadīja ar savu portretu un redaktores sleju, kurā aplūkoja ikdienas aktualitātes un laika apstākļus. Tā ka bibliotēkās saglabātajos žurnālu komplektos būs vismaz simt dažādu Kamenas portretu. Sākumā viņai vēl palīdzēja R. Darbiņa, bet kopš 2002. gada literārā redaktore nemainīgi ir Ieva Miķelsone, kas pakāpeniski uzlaboja žurnāla valodu un gatavoja arī hronikas materiālus. 2007. gadā no profesionālo asociāciju pārstāvjiem un prominentākajiem mediķiem tika izveidota „Latvijas Ārsta” konsultatīvā padome, kuras ietekmei žurnāla virzībā gan vajadzētu būt pamanāmākai.

K. Kaidakas vadībā žurnāls kļuva par Latvijas Medicīnas seju, lai ari redaktore reizēm bija pārlieku centīga („Kolīdz tiek pārkāpta robeža un iejaukšanās tekstā vairs nav pakārtota autora un darba interesēm, varam runāt par cenzūru” [5]). LĀB prezidents P. Apinis šādi vērtējis K. Kaidakas darbu un ieguldījumu ārstu presē: „Viņas vadībā žurnāls iznāca ar pulksteņa precizitāti, žurnāls bija formātā un saturā nemainīgs un stabils. Kamena par savu darbu saņēma Atzinības krustu, kas liecina arī par valsts interesi žurnāla „Latvijas Ārsts” veiksmīgā darbā” [6].

Laba tradīcija, kas tika ieviesta „Latvijas Ārsta” darbā, bija speciālnumura sagatavošana kārtējam pasaules latviešu ārstu kongresam (1997., 2001., 2005., 2009. gadā), turklāt kongresa laikā 2009. gada 17. jūnijā notika žurnāla divdesmitgades sarīkojums ar Pētera Apiņa, Māra Baltiņa, Jāņa Vētras, Aivara Zvirbuļa u.c. atmiņu stāstījumiem par pirmsākumiem, daudziem sveicieniem, suminājumiem un koncertu.

Lai risinātu publicēto rakstu starptautiski atzītas citējamības jautājumu, 2011. gada 15. jūnijā tika parakstīts līgums par Lietuvas citējamā žurnāla „Medicina” atsevišķu numuru izdošanu ar Latvijas pētnieku rakstiem, kur koordināciju uzņēmās Vilnis Dzērve, redakcijas padomē tika iekļauti vairāki Latvijas pārstāvji, bet pirmais šāds numurs svinīgi tika prezentēts tā paša gada 20. decembrī LĀB namā.

2012. gada pavasarī žurnāla vadību atkal pārņēma P. Apinis un tas nokļuva tiešā (ne vairs pastarpinātā) LĀB pakļautībā. Radikāli mainījās žurnāla stils, principi un, P. Apiņa vārdiem, lielā mērā arī filozofija. Žurnāls kļuva akadēmiskāks, mazāk bilžains, izslēdzot izklaides daļu. Saturu galvenokārt veido popularitāti guvušo LĀB starpdisciplināro konferenču laikā nolasītie referāti, kas papildinātā un uzlabotā veidā reproducēti žurnālā. Pagaidām gan neapskaužamā pārslodzes stāvoklī atrodas redakcija, jo darba smagums galvenokārt uzgūlis tikai divu cilvēku pleciem: literārai redaktorei Ievai Miķelsonei un Pēterim Apinim, kas nosaka žurnāla virzību un saturu, bet vienlaikus ir arī LĀB prezidents, Pasaules Ārstu asociācijas žurnāla „World Medical Journal” galvenais redaktors un veic vēl neskaitāmi daudz citu pienākumu. Lai nepietrūktu spēka!

Ar saviem divdesmit pieciem gadiem „Latvijas Ārsts” nu kļuvis par ārstu žurnālu ar visilgāko mūžu gan pirms, gan pēckara Latvijā. Tas apliecina žurnāla spēku un varēšanu, jo, atskatoties pagātnē, saskatāma arī droša nākotnes perspektīva.

 

„Latvijas Ārsta” galvenie redaktori un v.i.:

No 1989, nr. 1 līdz 1990, nr. 6 – Pēteris Apinis;

1991, nr. 1 – Renāte Helda;

no 1991, nr. 2 līdz nr. 4 – Pēteris Apinis;

1991, nr. 5 – Guna Deksne;

no 1991, nr. 6 līdz 1994, nr. 1 – Pēteris Apinis;

no 1994, nr. 2 līdz 1997, nr. 3 – Aija Tula;

1997, nr. 4/5 – Sniedze Krūmiņa, Ruta Darbiņa;

no 1997, nr. 6 līdz 1999, nr. 6/9 – Vita Vītola;

no 2000, nr. 1 līdz nr. 12 – Daiga Onužāne;

no 2001, nr. 1 līdz 2012, nr. 4 – Kamena Kaidaka;

kopš 2012, nr. 5 – Pēteris Apinis.

 

[1]               Lazovskis I. Ievadvārdi // Latvijas Ārsts, 1989, 1. nr. 5.–8. lpp.

[2]               Krastiņš I. Ievadvārdi // Latvijas Ārsts, 1989, 1. nr., 9. lpp.

[3]              Dažādi viedokļi par žurnālu „Latvijas Ārsts” / Latvijas Ārsts, 1994, 2. nr., 176.–179. lpp.

[4]              Lazovskis I. Visi karo pret visiem // Neatkarīgā Rīta Avīze, 1997, 22. apr.

[5]               Briedis R. Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā. R., 2010, mugurvāks.

[6]              Apinis P. Godātie kolēģi! // Latvijas Ārsts, 2012, 7./8. nr., 1. lpp.

Nav komentāru