Ārsta padomi, sevišķi lauciniekiem

Uzrakstīja
27.02.2015 | Šķirkļi: Latvijas medicīnas vēsture

Grāmatas titullapa

Ārsta padomi, sevišķi lauciniekiem – tā saucas grāmata, kuru pirms 125 gadiem, 1890. gadā Vecpiebalgā izdevis vēlāk soda ekspedīcijas nošautais progresīvais grāmatizdevējs Jānis Ozols (1859–1906). Ilgu gadu pieredzē balstoties, to sarakstījis vienkāršs lauku ārsts Kārlis Lībietis, bet publicētais darbs ir iezīmīgs latviešu medicīnas un arī kultūras vēsturē. „Tikai tad var mācīts ārsts uz zemēm strādāt un ar labu sekmi, kad slimnieki viņa darbošanos, kā uz zinātnības pamatojošos, saprot un cienī”, – uzsvērts ievadā.

Bija jau pirms Lībieša citi rakstnieki, kas apcerēja gan vispārīgus ārstniecības jautājumus jeb gatavoja universāla rakstura medicīnas literatūru, gan specifiskus jautājumus, piemēram, slimnieku kopšanu, dzemdībpalīdzību, baku potēšanu, diloni, lipīgas slimības,

Vinjete titullapā

ārstniecības augus u.tml. Lielākoties tās bija latviskotas grāmatas, balstoties uz vācu izdevumiem un pielāgojot tos vietējiem apstākļiem. Autori bijuši ne tikai ārsti, bet it bieži arī mācītāji, kuru priekšrocība bija labākas latviešu valodas zināšanas. Grāmatniecībā plaši pazīstams ir ārsta Pētera Ernsta Vildes (1732–1785) sarakstītais un mācītāja Jākoba Langes (1711–1777) latviskotais darbs

„Latviešu Ārste”, kas nedēļas divlapu veidā iznāca 1768. un 1769. gadā. Nākamie ievērības cienīgākie darbi bija mācītāja Matīsa Stobes (1740–1817) „Veselības grāmata” 1795. gadā, ārsta Eduarda Vilhelma fon Brēma (1802–1879) „Padomi priekš  Vidzemes ļaudīm, kā no niknām sērgām un grūtām vājībām būs izsargāties un kas pašiem jādara ātrās saslimšanās un miesas ievainošanās” 1843. un 1876. gadā, ārsta Kārļa Bursi (1791–1870) „Māju dakters jeb Jauna veselības grāmata” 1859. gadā, viņa kolēģa Teodora fon Dīteriha (1811–1893) grāmatas „Veselības drauga padomi” 1862. gadā, „Jaunais māju dakters” 1884. un 1896. gadā, kā arī dzemdībpalīdzības grāmata četros izdevumos.

Šīm vācbaltiešu autoru grāmatām raksturīga līdzjūtība pret apspiesto latviešu zemnieku, centieni viņam palīdzēt grūtos slimības un nelaimes brīžos, dot padomus dzīves un veselības apstākļu uzlabošanā. Darbi sarakstīti nemākulīgā latviešu valodā, lai gan nav noliedzama autoru centība izklāstu sniegt pēc iespējas vienkāršā un saprotamā veidā, piemēram, tekstā tikpat kā nav latīnismu.

Pakāpeniski pieaugot latviešu ārstu skaitam, parādījās arī viņu sarakstītas ārstniecības padomu grāmatas. Līdz 1900. gadam starp populārmedicīnisku grāmatu autoriem bija septiņi latviešu ārsti: bez jau nosauktā Lībieša arī Kārlis Blaus (1853–1906), Reinholds Liepiņš (1863–1918), Pāvils Strautzelis (1864–1941), Pēteris Kalniņš (1865–1899), Jēkabs Alksnis (1870–1957) un Fricis Vītols (1871–1906).

Kārlis Lībietis

Kārlis Lībietis bija pirmais latvietis, kas uzņēmās veikt grūto darbu – izveidot būtībā pirmo populārmedicīnisko enciklopēdiju dzimtajā valodā. Tīri medicīniski jautājumi viņam kā prasmīgam ārstam grūtības neradīja, un aplūkojums atbilda sava laika līmenim. Taču nopietni šķēršļi radās nevis jautājumu izvēlē, bet gan izklāstā, kam vajadzēja būt viegli uztveramam un pieejamam, skaidrā valodā pateiktam.

Kārlis Lībietis dzimis 1846. gada 9. janvārī Trikātas Lībiešos podnieka ģimenē. Mācījies Valmieras apriņķa skolā un Guberņas ģimnāzijā Rīgā, 1868. gadā iestājies Tērbatas universitātes medicīnas fakultātē. Studiju laikā viņš iepazinās ar jaunlatviešu ideologu Kronvalda Ati (1837–1875), kļuva par Tērbatas latviešu rakstniecības vakaru (studentu

korporācijas Lettonia) līdzdibinātāju, vāca folkloru. Pēc ārsta diploma saņemšanas 1875. gadā Lībietis darbu atrada Smiltenē, no 1877. gada bija Drustu un Gatartas pagasta ārsts, 1902. gadā pārcēlās uz Jaunpiebalgu, kur doktorāta ēka Brāļu Kaudzīšu ielā 10 stāv vēl tagad. Miris 1904. gada 12. maijā; pamatīgs melna akmens krusts Jaunpiebalgas kapsētā pa labi no kapličas ir saglabājies. Lībietis rosīgi piedalījās apkaimes sabiedriskā dzīvē, bija dziedāšanas biedrības priekšnieks, jautājumu un atbilžu vakaru lektors, teātra uzvedumu un sarīkojumu dalībnieks.

Agrākā Guberņas ģimnāzija, kurā Kārlis Lībietis mācījies no 1864. līdz 1867. gadam. Celta 1787. gadā pēc M. Šonsa projekta, 1851. gadā pārbūvēta. Tagad Rakstniecības muzejs Rīgā, Pils laukumā 2. 2015. gada foto

Jaunlatviešu rakstu krājuma „Sēta, Daba, Pasaule” ceturtajā laidienā 1873. gadā Lībietis publicēja apcerējumu „Acs”. Tajā pirmoreiz latviešu valodā aplūkota acs anatomija un fizioloģija, vairāk pievēršoties terminoloģijai, piemēram, starp daudziem citiem ierosinot jaunvārdus radzene, cīpslene, dzīslene, tīklene, skatiens u.c. Terminologs Māris Baltiņš apcerējumu „Acs” uzskata par pirmo latviešu autora rakstu fizioloģijā. Lībietis publicēja arī virkni populārmedicīnisku rakstu periodikā, visvairāk laikrakstā „Balss” – par uzturu, higiēnu, slimību izcelsmi, ārstniecību, pūšļošanu u.tml.

Ilggadīgās ārsta pieredzes un valodniecisko meklējumu kvintesence jeb viņa mūža darbs bija grāmata „Ārsta padomi, sevišķi lauciniekiem” ar 188 lappusēm un piecām ilustrācijām. Teksts sakārtots vienpadsmit nodaļās, kurās viegli saprotamā valodā īsi un konkrēti aplūkoti zemniekam svarīgāki un ikdienā biežāk sastopami veselības kopšanas un ārstniecības jautājumi.

Lappuse ar skeleta (ģindeņa) attēlu

Pirmā nodaļa ir par cilvēka anatomiju un fizioloģiju jeb „Īss vispārīgs pārskats par mūsu miesas sastāvu un ievērojamāko orgānu uzdevumiem un darbošanos”. To sarakstīt laikam bijis visgrūtāk tieši terminoloģiskā ziņā, jo nācās izgudrot jaunvārdus, bet daži citi mūsdienu lasītājam liksies savdabīgi, piemēram, skrituļi (skriemeļi), stiegras (cīpslas), gļomāda (gļotāda), mīzalvads, vaislas orgāni, smeķe (graša) u.tml.

Nākamā nodaļā „Par vājībām vispārīgi” Lībietis stāsta par slimību izcelsmi („vienai un tai pašai slimībai var būt daudzādi cēloņi”) un vēršas pret tautā izplatītiem maldīgiem priekšstatiem.

 

Nodaļā „Par ārstēšanos vispārīgi” autors raksta: „Ārsti ir atzīstami par dabas tulkiem un sulaiņiem, jo daba pate nerunā, daba pate nesaka, kas slimniekam par kaiti, kas kaitei par cēloni, kā vajadzīgs izturēties, lai viņa saviem spēkiem palīdzētu drīzāki un sekmīgāki.” Ieteiktas piecas metodes: „aizsargāšanās ārstēšana”, „cēlonīga ārstēšana”, „pašas vājības ārstēšana”, „zīmju jeb simptomu ārstēšana” un „nogaidīšana”.

Ceturtā nodaļā „Par pašārstēšanos”, atzīstot ārstu un palīdzības nepietiekamību vai nepieejamību, Lībietis pieļauj, ka „pret pašārstēšanos mums nedrīkst būt nekas pretim, ja tā top izdarīta ar vajadzīgo zināšanu.” Ieteikti svarīgākie līdzekļi, kas turami mājas aptiekā, visupirms – vīns, „jo tas ir derīgs visiem nespēcīgiem slimniekiem.”

Plaša ir grāmatas nodaļa „Par pirmo palīdzību spējos – īpaši nelaimes gadījumos” ar prasmīgiem padomiem kādos divpadsmit raksturīgākos negadījumos.

Nodaļā „Aizsargāšanās ziņā sevišķi ievērojamas vājības” aplūkotas lipīgās slimības, dzemdību drudzis un tuberkuloze.

Seko septītā un visplašākā nodaļa „Kā vājības apceramas un kas ņemams vērā tam, kas taisās slimnieka labā pie ārsta meklēt palīdzības”. Jautājumu un atbilžu veidā aplūkoti karsumi, asiņu kāsēšana, sirds klapēšana, kaulu sāpes, sārņu plūšana un vēl kādas četrdesmit pazīstamākas kaites. Tekstā daudz tautā lietotu slimību apzīmējumu, piemēram, kusoņi (aizdusa), cauriešana, vēdera apturēšana, tūkšis (tūska), trūkums (trūce) u.c.

Vēl grāmatā ir nodaļas „Par mazu bērnu pārmeklēšanu”, „Kādās vājībās slimniekam jālūko pašam nokļūt pie ārsta”, „Kādu slimnieku nedrīkst vest pie ārsta” un „Par daktera vešanu pie slimniekiem uz mājām”.

Lai gan apritējis gadsimts un vēl gadsimta ceturksnis un latviešu valoda ir stipri mainījusies, grāmatu lasīt ir viegli, un tas ir neapšaubāms autora sasniegums. Kaudzītes Matīss (1848–1926), kam kā atzītai autoritātei valodniecībā Lībietis lūdzis palīdzību pirms grāmatas drukāšanas, iepazinies ar tekstu un atteicis, ka tur nekas īpaši labojams neesot. Patiešām, Lībietis ir centies ievazātos ģermānismus aizstāt ar latviešu vārdiem, bet latīnismu tekstā praktiski nav. Kā lai nenovaidas par mūsdienu autoriem, kuru teksti bērtin piebērti svešādiem terminiem!

Lībieša tuvs kolēģis Liezeres ārsts Kārlis Blaus recenzijā par „Ārsta padomiem..” laikrakstā „Baltijas Vēstnesis” 1890. gadā rakstīja, ka ar šīs grāmatas palīdzību „daža dzīvība tiks izglābta un dažs rubulīts aiztaupīts.” Un vēl – „Dr. K. Lībietis ir ārstu rakstniecības laukā pirmais celmu lauzējs, viņš ir pirmais, kas iz sava aroda latvju tautai pasniedzis ko pilnīgu un svarīgu.”

Epikrīzes vietā piebilde, ka simt gadus vēlāk, ap 1995. gadu kāds izdevējs uzrunāja mani, jo vēlējās Lībieša grāmatu izdot atkārtoti gan ne kā literatūras pieminekli (ko es dedzīgi atbalstīju), bet kā ikdienas pašārstniecības padomnieku, jo, lūk, lauciniekiem arī mūsu dienās ārsta palīdzība esot grūtāk pieejama.

Literatūra:

  1. Baltiņš M. Kārļa Lībieša vieta latviešu medicīnas terminoloģijā // Latvijas Ārsts, 1997, 6. nr., 391., 392. lpp.
  2. B[laus] K. Lībiets K., Dr. Ārsta padomi, sevišķi lauciniekiem // Baltijas Vēstnesis, 1890, 282. nr.
  3. K. Lībieša 25 gadu amata jubileja // Baltijas Vēstnesis, 1900, 114. nr.
  4. Kaudzīte M. Atmiņas no tautiskā laikmeta. Cēsis, R., 1924, 2. d., 281., 282. lpp.
  5. Lībiešu K. Acs // Sēta. Daba. Pasaule. Tērbata, 1873, 35.–70. lpp.
  6. Lībiets K. Ārsta padomi, sevišķi lauciniekiem. Vecpiebalga, 1890. 8, 180 lpp.
  7. Vīksna A. Kārlis Lībietis un latviešu medicīnas grāmata // Veselība, 1991, 10./12. nr., 35., 36. lpp.
  8. Vīksna A. Pa ārstu takām. R., 1990, 24.–25. lpp.
  9. Vīksna A. Par latviešu medicīnas literatūras pieminekļiem // LU Raksti. R., 2006, 693. sēj., 121.–128. lpp.

Nav komentāru