Dolhauze Rīgas Citadelē

Uzrakstīja
9.02.2015 | Šķirkļi: Latvijas medicīnas vēsture

Citadeles ielas 12. nama fasādes fotoattēls 2015. gadā

Latvijas medicīnas vēstures literatūrā plaši rakstīts par Aleksandra Augstumu iestādi, tagad Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru, kas pērn atzīmēja 190. gadadienu, bet tikpat kā nekas netiek bilsts par tā priekšteci jeb t.s. dolhauzi Rīgas Citadelē. Lai gan vārds nav īpaši pievilcīgs, jo tulkojumā no vācu valodas: das Dollhaus – trakonams, tas ir iegājies un palicis literatūrā.

 

Ēka Citadeles ielā 12 stāv līdz mūsu dienām, 1999. gadā renovēta, un tagad tajā atrodas biroju centrs, bet, lai uzzinātu par to, kas tajā noticis pirms divsimt un vairāk gadiem, jāielūkojas kultūrvēsturnieka Johana Kristofa Broces (1742–1823) zīmējumos un aprakstos, ārsta un novadpētnieka Oto fon Hūna (1764–1832) Rīgas medicīnas topogrāfiskajā aprakstā u.c.

Ja Krievijas impērijā nopietnāka interese vispirms par militāro, pēc tam par civilo medicīnu jeb ārstniecību modās 18. gadsimta sākumā līdz ar Pētera I veiktajām reformām un centieniem tuvināties Eiropai, tad gadsimta beigās jauns pacēlums sekoja ķeizarienes Katrīnas II valdīšanas laikā. Viņa bija iniciatore svarīgai 1775. gada reformai, kuras rezultātā tapa civiliedzīvotāju medicīniskās aprūpes pirmā valstiskā sistēma Krievijā, kuras sastāvā nu bija nokļuvusi Vidzeme un Rīga. Reforma noteica, ka katram gubernatoram tiek pakļauta jaunizveidota iestāde – Sabiedriskās aizgādības kolēģija (Приказ общественного призрения, Collegium für allgemeine Fürsorge). Tā bija pirmā valsts iestāde Krievijā ar noteiktām sociālām funkcijām, jo tās uzdevums bija gādāt par dažādiem dzīves pabērniem un, līdzās pārējam,  pārraudzīt vairākus ar iedzīvotāju veselības aprūpi saistītus jautājumus, “Dievam tīkamu” (богоугодные) iestāžu – slimnīcu, patversmju, bāriņu namu u.tml. atvēršanu un uzturēšanu.

Vidzemes Sabiedriskās aizgādības kolēģija tika izveidota 1784. gadā un jau divus gadus vēlāk, 1786. gadā, uzcēla savu pirmo iestādi Rīgas Citadelē. Tā bija paredzēta cietuma, slimnīcas un vājprātīgo nama vajadzībām, bet par dolhauzi iesaukta savdabīgākās aprūpējamo kategorijas vārdā. J. K. Broce 1798. gadā uzzīmējis ēkas divas fasādes (pret lielo kroņa noliktavu un otru šaurāku pret baznīcu), stāvu plānus un sniedzis aprakstu.

J. K. Broces zīmējums “Kroņa cietums, pārmācības un vājprātīgo nams Citadelē 1798. gadā”

Masīvajai ēkai bijuši trīs stāvi (tagad pēc pārbūves ir četri) un divi nodalījumi. Pirmajā nodalījumā pirmo un  otro stāvu aizņēmis cietums, trešo stāvu – vājprātīgo nams, bet visu otro nodalījumu – pārmācības nams. Redzams, ka dolhauzes vārds būtu attiecināms tikai uz nelielu ēkas daļu. J. K. Broce sniedzis paplašu aprakstu par ieslodzītajiem, viņu uzturu, nodarbināšanu, režīmu, noteikumiem un kārtību, telpu dalījumu, taču mūs šai gadījumā vairāk interesē vājprātīgo nodaļa, kas ir pirmā šāda profila iestāde Rīgā un Latvijā vispār, atvērta 1787. gadā.

Vājprātīgo nodaļas aprakstā minēts, ka nemierīgie slimnieki iemitināti trīs istabās, kas sadalītas kamerās. Pārējie jeb mierīgie vājprātīgie dzīvo pa trim četriem kopā atsevišķās istabās. Tīrība un uzturs atrodas virsuzraudzes pārziņā. Piemērotos laika apstākļos mierīgajiem slimniekiem atļauts brīvi pastaigāties pagalmā. Uzturā katrs slimnieks dienā dabū pusotras mārciņas maizes, siltu ēdienu un divreiz nedēļā gaļu. No 1787. līdz 1797. gadam pavisam uzņemti 200 vājprātīgie, starp viņiem vīriešu gandrīz par trešdaļu vairāk nekā sieviešu. Izveseļojušās divas trešdaļas, bet trešdaļa slimnieku mirusi. 1797. gadā nodaļā bijuši 32 slimnieki; viņus aprūpējis apriņķa ārsts, bet Sabiedriskās aizgādības kolēģija apgādājusi ar zālēm. Vairums slimnieku, kā minēts aprakstā, bijuši grūtsirdīgie. No 1798. gada februāra līdz augustam nodaļā uzturējušies 45 vājprātīgie. Starp viņiem četri nemierīgie, trīs reliģiska ārprāta apmātie, trīs iemīlējušies, 31 grūtsirdīgais, četri vājprātīgie ar epileptiskām lēkmēm. No šiem 45 augusta beigās deviņi bija pilnīgi izveselojušies un divi miruši. Par iedarbīgākajām zālēm nosauktas rūgtenes, vara vitriols, driģenes, baldriāns un vemjakmens. Pilnasinīgiem slimniekiem nolaistas asinis, bet hipohondriķiem dotas stipras caurejas zāles.

O. Hūns savā 1803. gadā publicētajā aprakstā (sagatavots 1798. gadā) atkārto J. K. Broces savāktos datus un piebilst, ka trešajā stāvā līdzās vājprātīgajiem ievietotas arī apcietinātās sievietes (domājams, prostitūtas), bet pie slimnieka gultas galvgaļa esot piestiprināta melna plāksnīte ar slimnieka vārdu, slimību un lietotām zālēm. O. Hūns norāda, ka trakojošos, kurus agrāk piekala ar smagām dzelzs ķēdēm, tagad sasienot ar izturīgām siksnām.

K. Broce konkrētus ārstus, kas aprūpēja nelaimīgos cietējus, nemin, bet O. Hūns nosauc tikai vienu – Kurcvigu. Šis darbs ietilpa Rīgas apriņķa ārsta pienākumu lokā, bet medicīnas vēsturnieks Izidors Brensons (1854–1928) nosauc sešus ārstus, kas ieņēma šo amatu: no 1785. līdz 1787. gadam Johans Andreass Lobenveins, no 1788. līdz 1798. gadam Konrāds Štofrēgens (1767–1841), no 1798. līdz 1804. gadam Dāvids Georgs Kurcvigs (1764–1834), no 1804. līdz 1807. gadam Ludvigs Reinholds Štegmanis (1770–1849), no 1807. līdz 1823. gadam Rūdolfs Langenbeks (1772–1835) un no 1823. līdz 1836. gadam Dāvids Hieronīms Grindelis (1776–1836). Visi viņi bija labi izglītoti, studējuši vācu universitātēs, gandrīz visi aizstāvējuši disertāciju, publicējuši darbus un varēja būt labi padomdevēji cietējiem. Lobenveins pat nosaukts par profesoru, bet plašāku biogrāfisku datu par viņu trūkst. Štofrēgens vēlāk bija ķeizarienes Elizabetes Aleksejevnas ārsts Pēterburgā, bet viņa tēvs, arī ārsts Johans Konrāds Štofrēgens (1742–1790) ir apbedīts Biķeru kapos, kur vēl līdz mūsu dienām stāv dikti aprūsējis čuguna piemineklis, kas ir vecākais konkrēti zināmais ārsta apbedījums Latvijā. Kurcvigs vēlāk bija Vidzemes guberņas medicīnas inspektors, Štegmanis daudz ceļoja un karoja, pavadīja ģenerālfeldmaršālu Barklaju de Tolli (1761–1818) uzvaras gājienā uz Parīzi, kur 1815. gadā bija krievu hospitāļu direktors. Langenbeks vēlāk strādāja Aleksandra Augstumos kopā ar Hūnu, bet Grindeļa vārds ir tik pazīstams, ka komentārus neprasa. Lūk, viņi visi veikuši darba pienākumus Citadeles iestādē.

Laiks ritēja, un kad 1819. gadā Rīgu apmeklēja imperators Aleksandrs I, viņš Citadeles iestādi atrada visai nožēlojamā stāvoklī un pavēlēja celt jaunu. 1820. gadā tika sākta celtniecība un 1824. gadā atklāta Aleksandra Augstumu iestāde, uz kuru pārcēla vairumu Citadeles iemītnieku, sadalot tos pa jaunuzceltajiem pārmācības namu, darba namu, nespējnieku namu, trakonamu (psihiatrisko nodaļu) un prostitūtu (venerisko slimību) nodaļu.

Citadelē palikusī ēka turpmāk tika izmantota par guberņas cietumu. Starp citiem arestantiem tur 1897. gadā pabijis Rainis, kas cietumā tulkoja Gētes “Faustu”. No 1920. gada ēku izmantoja par noliktavu, bet tagad tā ir tīkami pārbūvēta birojiem. Nekas vairs neliecina par drūmo pagātni. Starp šo ēku un Sv. Pētera un Pāvila baznīcu atrodas 1990. gadā noliktais piemineklis Puškina mūzai Annai Kernai (1800–1879).

Kā allaž – tikai pāris soļu no mīlestības līdz ārprātam.

 

Literatūra

  • Brennsohn I. Die Aerzte Livlands von den ältesten Zeiten bis zur Gegenwart. Mitau, 1905. 481 S.
  • Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. R., 1996, 2. sēj., 408.–413. lpp.
  • Kuzņecovs V. Regulations of the Insane Asylum and House of Correction in the Riga Citadel (1787–1823) // Nova Miscellanea Historiae Scientiarum Baltica – 50. R., 2008, p. 55, 56.
  • Tobien A. Das Armenwesen der Stadt Riga. R., 1895, S. 317–322.
  • Гун О. Топографическое описание города Риги с присовокуплением врачебных наблюденй. Спб., 1803, с. 199—203.

Nav komentāru