Jaunākam vecākais jāsveicina

Uzrakstīja
13.02.2015 | Šķirkļi: Latvijas medicīnas vēsture

Ārsts pulkvedis Jānis Auziņš

Interesējoties par vecajām Rīgas privātklīnikām, uzmanību piesaistīja kāds ārēji necils divstāvu koka nams Krišjāņa Valdemāra ielā 14. Tur savulaik atradusies Dr. med. Jāņa Auziņa privātklīnika, ap kuru vijas dažādi nostāsti. Jānis Auziņš dzimis 1861. gada 1. novembrī Mežmuižas Pūķos (Kurzemes gub.) zemnieka ģimenē, beidzis Jelgavas ģimnāziju 1883. gadā un gadu dienējis sapieru bataljonā, atvaļināts kā apakšvirsnieks, pēc tam studējis Tērbatā, kur mūžu saistījis ar korporāciju Lettonia, ārsta diplomu ieguvis 1889. gadā, zināšanas papildinājis Vīnē, Prāgā un Berlīnē, 1891. gadā Tērbatā aizstāvējis Dr. med. disertāciju par acs ievainojumu ārstēšanu Das Eisen in der Linse.

 

Strādājis par Ārlavas pagasta ārstu pie Sasmakas (Valdemārpils), kur 1896. gadā līdztekus ierīkojis un līdz 1904. gadam, kad pārcēlies uz Rīgu, vadījis leprozoriju. Ārlavas leprozorijs slēgts 1921. gadā, slimnieki pārvietoti uz Talsu leprozoriju, bet ēkas nodotas mežniecībai, kuras vietā 1971. gadā ierīkots tagad labi apmeklētais Meža muzejs.

Valdemārpils Meža muzejs, agrāk Ārlavas leprozorijs

Rīgā Auziņš, kas, jādomā, bija kļuvis jau pietiekami turīgs, ierīkoja privātklīniku vispirms Parka ielā, kur drīz vien kļuva par šauru, tālab klīnikas vajadzībām nopirka jau minēto namā Nikolaja (Krišjāņa Valdemāra) ielā 14. Te viņš izvērsa plaša profila ķirurģiju, gūstot labas sekmes. 1909. gadā Auziņš bija Latviešu ārstu biedrības līdzdibinātājs, izceļoties Pirmajam pasaules karam tika mobilizēts un dienēja Rīgas kara hospitālī, no 1916. gada vecākais ordinators, apbalvots ar Sv. Staņislava ordeņa III šķiru, 1918. gadā demobilizēts. No 1919. līdz 1925. gadam Auziņš dienēja Latvijas armijā, bija Kara skolas vecākais ārsts, 1920. gadā viņam piešķirta ārsta pulkveža dienesta pakāpe. Miris 1927. gada 14. jūlijā Rīgā, apbedīts Lielajos kapos, kur vēl tagad stāv liels melns piemineklis.

Ārsts pulkvedis-leitnants Dr. med. Aleksandrs Baidiņš (1888 – 1962), kas darba gaitas sācis Auziņa klīnikā, atminas, ka šefs Vīnē noskatījies, kā operē Eiropas slavenākie ķirurgi, sapircis vislabākos instrumentus un pats operēt sācis jau uz laukiem, Ārlavā, ne tikai aklo zarnu, bet veicis arī kuņģa rezekciju, žultspūšļa u.c. operācijas, pie tam ar ļoti labiem panākumiem. Valdemāra ielā viņam bijusi pirmklasīga klīnika ar 60 gultvietām, kur pie viņa strādājuši vēlāk tādi ievērojami latviešu ķirurgi, kā profesori Jēkabs Alksnis (1870–1957), Ernests Jansons (1880–1945), Pāvils Mucenieks (1891–1940) u.c.

Tolaik pirms kuņģa operācijas pacientus vismaz četras dienas mēdza mērdēt badā, dodot tikai šķidru barību un kuņģi skalojot divreiz dienā. Tā sagatavotu pavecu lauku tēvoci operācijas priekšvakarā apciemojusi sieva un radinieki, kas apjautājušies par pašsajūtu. Tā jau esot labi, uzrunātais atteicis, tikai skopojoties ar ēšanu un viņš esot tik novārdzis, ka diez vai operāciju izturēšot, ja pirms tās nedošot paēst. Radi nav bijuši slinki, sacepuši kartupeļus ar taukiem veselu bļodiņu, ko pacients ar lielu baudu iztukšojis. Var iedomāties Auziņa uztraukumu, kad otrā rītā, kuņģi pārgriežot, tas bijis pilns ar ceptiem kartupeļiem. Laucinieks tomēr laimīgi palicis dzīvs un izveseļojies, bet radiniekus Auziņš tā nostrostējis, ka tie droši vien teikto atminēsies līdz kapa malai.

Lai piekļūtu kādam noteiktam orgānam, ķirurgi izmanto īpašus griezienus, kas terminoloģijā nosaukti tā ķirurga vārdā, kas griezienu izgudrojis, ieteicis vai pirmais lietojis. Turklāt grieziens jāveic pareizi un tieši tā, kā autors ieteicis, bet ne šķībi un greizi. Rīgas pilsētas 1. slimnīca tolaik bija vācu ārstu citadele, jo latviešu ārsti tur darbā netika pieņemti, un tikai Jankovskim bija izdevies iekļūt, izliekoties par poli. 1. slimnīcas vācu ķirurgi ne acu galā nevarēja ciest Auziņu, jo pacienti, kas nebija apmierināti ar viņiem, devās pie Auziņa, kas tad laboja 1. slimnīcas kolēģu kļūdas. Un ne tikai laboja, bet arī par to ziņoja citiem ārstiem, kas vainīgajiem, protams, bija ļoti nepatīkami, un viņi Auziņam centās atdarīt. Auziņš operējot ārējiem griezieniem īpašu uzmanību nepievērsa, bet operēja, kā viņam likās pareizāk. Rezultāti bija labāki nekā vāciešiem, lai gan griezieni reizēm izskatījās šķībi un greizi, kas sagādāja prieku viņa oponentiem, lai ironizētu par slaveno t.s. Auziņa griezienu: Der hat einen Ausinschnitt gemacht (Viņš veicis Auziņa griezienu).

Kad 1919. gadā tika izveidota Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte, tā nolēma balstīties galvenokārt uz vietējiem, latviešu spēkiem. Arī Auziņš tika aicināts talkā par Ķirurģijas klīnikas profesoru, jo viņam bija nepieciešamais Dr. med. grāds. Taču Auziņš atteicās gan gadu nastas dēļ, gan arī tāpēc, ka viņam nebija nekādas pedagoģiskā darba pieredzes.

Lai palīdzētu līdzcilvēkiem, Auziņš reizēm pārkāpa likumu, piemēram, neziņoja varas orgāniem, kā tas bija noteikts, par ievainotu cilvēku nokļūšanu viņa klīnikā. Tā 1905. gadā viņš palīdzēja latviešu revolucionāriem, kam ārstēšanās 1. slimnīcā savādāk noslēgtos žandarmērijā. Vēlāk viņš palīdzēja saviem korporācijas biedriem. Lai gan studentu dueļi bija uz visstingrāko aizliegti, tie reizēm paslepšus notika. Ja kāds tika pavairāk apskrambāts, tad drošs patvērums tika rasts Auziņa klīnikā, jo policijai ziņots netika.

Pēc Auziņa nāves klīnika piederēja ginekologam Kārlim Bergam (1893–1950). Tā tika sašaurināta līdz 20 gultvietām un pārprofilēta dzemdībpalīdzības sniegšanai. 1944. gada oktobrī, kad Bergs jau bija emigrējis uz Zviedriju, tajā tika ierīkots Rīgas pilsētas dzemdību nams, kas 1947. gada novembrī tika pārvietots uz agrāko Marijas diakoņu slimnīcu Miera ielā 45 (celta 1904. gadā pēc Oto Hofmaņa projekta), ko līdz tam bija aizņēmusi armija. Tagad namā Krišjāņa Valdemāra ielā 14 atrodas veikali un biroji.

Agrākā Auziņa klīnikas ēka 2015. gadā

Laikā, kad Auziņš dienēja Latvijas armijā, viņam ļoti patika lepni pastaigāties pa Rīgas bulvāriem pulkveža mundierī un pieņemt jaunāko virsnieku kareiviskos sveicinājumus, roku pieliekot pie cepures. Pie tam viņš pat stingri uzmanīja, lai neviens netiktu garām, viņu nepasveicinājis. Bet vienā lietainā dienā kāds jauns virsnieks viņu nesveicināja. Auziņš vainīgo aizturēja un stingri norāja, jo “Armijā taču dienesta pakāpē jaunākam vecākais jāsveicina?!” – “Tieši tā, pulkveža kungs!” – atsizdams apmetņa malas, lai taptu redzamas trīs lielas zvaigznes, atbildēja uzrunātais. Auziņam nekas cits neatlika, kā bailīgi nomurmināt atvainošanās vārdus, jo jauneklīgais virsnieks bija ģenerālis Radziņš. Tik tiešām, satikās kaimiņi, jo tagad iepretī agrākai Auziņa klīnikai pie nama Krišjāņa Valdemāra ielā 23 skatāma piemiņas plāksne Lāčplēša Kara ordeņa III un II šķiras kavalierim ģenerālim Pēterim Radziņam (1880–1930).

 

Literatūra:

  1. Album Lettonorum. 1870–1882–1930. R., 1930, 40. lpp.
  2. Baidiņš A. Rīgas ārsti // LĀZA Apkārtraksts, 1959, 61. nr., 10.–16. lpp.
  3. Brennsohn I. Die Aerzte Kurlands vom Beginn der herzoglichen Zeit bis zur Gegenwart. 2. Ausg. R., 1929, S. 75.
  4. Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918–1940. Biogrāfiska vārdnīca. R., 1998, 78. lpp.

Nav komentāru