Aizmirstais Pētersons

Augusts Pētersons Latvijas armijā

Latvijas Pagaidu valdības izglītības ministrs ārsts Kārlis Kasparsons (1865–1962) Latvijas Augstskolas (Universitātes) Medicīnas fakultātes izveidošanu uzticēja subkomisijai sešu vīru sastāvā, kas uz pirmo sēdi sanāca 1919. gada 28. augustā: internists Ādams Butulis (1860–1938), ķirurgs Augusts Pētersons (1878–1966), oftalmologs Dr. med. Gustavs Reinhards (1868–1937), dermatovenerologs Dr. med. Pēteris Sniķers (1875–1944), internists Dr. med. Oskars Voits (1866–1959) un Mag. pharm. Eduards Zariņš (1876–1947), kas kā vienīgais profesors starp viņiem kļuva par pirmo pagaidu dekānu. Katrs no viņiem pārstāvēja kādu organizāciju vai iestādi: Butulis bija Latviešu izglītības priekšnieks, Pētersons – Rīgas kara slimnīcas

priekšnieks, Reinhards – Latviešu ārstu biedrības priekšnieks un Veselības departamenta direktors, Sniķers – Latvijas armijas sanitārās pārvaldes priekšnieks, Voits – Rīgas pilsētas 2. slimnīcas direktors. Medicīnas vēsturnieki uzmanību pievērsuši visiem, izņemot Pētersonu, kas pagaidām palicis nomaļus.

Ieskats pagājības izkaisītās drumslās liecina, ka Augusts Pētersons dzimis 1878. gada 20. oktobrī Lādes pagasta Vankuļos zemnieka Ādama Pētersona un viņa dzīvesbiedres Lienes, dzim. Landavas ģimenē. Pēc Limbažu draudzes skolas beigšanas 1900. gadā viņš iestājās Tērbatas Veterinārajā institūtā, kur pilna ģimnāzijas izglītība netika prasīta, bet jau pēc gada pārdomāja un eksternātā pabeidza Pēterburgas 6. ģimnāziju. No 1901. līdz 1903. gadam viņš studēja Tērbatas un no 1904. līdz 1908. gadam Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē, no 1906. līdz 1907. gadam papildinot zināšanas pie Nobela prēmijas laureāta Teodora Kohera (1841–1917) Bernē, Šveicē. Studiju laikā Tērbatā viņš iestājās korporācijā Lettonia, bet Maskavā – Fraternitas Moscoviensis („Austrums”).

Ieguvis ārsta diplomu, Pētersons gadu nostrādāja Koknesē, bet pēc tam atgriezās Maskavā, kur no 1909. līdz 1914. gadam bija universitātes Hospitālās ķirurģijas klīnikas ordinators un strādāja profesora Alekseja Martinova (1868–1934) vadībā. Jāpiemin, ka turpat blakus Hospitālās uroloģijas klīniku vadīja pirmais latviešu ķirurģijas profesors Jānis Dzirne (1861–1931?). Līdztekus no 1910. gada Pētersons bija  Maskavas dzelzceļa pārvaldes ārsts. Gatavojoties akadēmiskai karjerai, 1912. gadā viņš nolika doktoranta eksāmenus, taču disertāciju sagatavot nepaguva, jo izcēlās Pirmais pasaules karš. Pētersons tika mobilizēts un ieskaitīts Ņižnijnovgorodas Sarkanā Krusta hospitālī par nodaļas vadītāju, no 1916. gada bija hospitāļa priekšnieks, vienlaikus no 1915. gada Vitebskas Sarkanā Krusta lazaretes vecākais ārsts. Apbalvots ar Sv. Staņislava III šķiras un Sv. Annas III šķiras ordeni, demobilizēts 1918. gada vasarā.

Atgriezies Latvijā, Pētersons īsāku laiku strādāja privātpraksē Rīgā, Duntē, Jēkabmiestā un Krustpilī, 1919. gada janvārī tika iecelts par Rīgas pilsētas 2. slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāju un vicedirektoru, bet jau septembrī iesaukts jaunizveidotajā Latvijas armijā un iecelts par Rīgas kara slimnīcas (hospitāļa) priekšnieku ārsta pulkvežleitnanta dienesta pakāpē; 1920. gada novembrī paaugstināts par ārstu pulkvedi. Brīvības cīņu laikā viņa vadītā kara slimnīca veica lielu darbu ievainoto un saslimušo karavīru dziedināšanā. Pēc paša vēlēšanās no armijas Pētersons atvaļināts 1923. gada novembrī.

Šai laikā, 1919. gada rudenī, kā Latvijas armijas pārstāvis Pētersons piedalījās Latvijas Augstskolas Medicīnas fakultātes dibināšanā. Domājot par atgriešanos akadēmiskā vidē, 1920. gadā Pētersons piedalījās konkursā uz Ķirurģijas klīnikas vadītāja amatu. Priekšroka tomēr tika dota citam pulkvedim – Jēkabam Alksnim (1870–1957) no Liepājas, kam jau bija Dr. med. grāds un kas vēlāk kļuva par profesoru un sevi pierādīja par starpkaru posma vadošo ķirurgu Latvijā. Savukārt Pētersons ar ļoti labām sekmēm no 1923. gada, stājoties Andreja Priedkalna (1873–1923) vietā, līdz 1925. gadam vadīja Rīgas Bērnu slimnīcu.

Augusts Pētersons – Bērnu slimnīcas direktors

Bērnu slimnīcas ārstu grupa 1925. gadā: sēž Milda Neimane (1896–1986), A. Pētersons, Reinholds Girgensons (1882–1956), stāv Elza Reinfelde (1892–?), Artūrs Plūme (1893–1983), Ella Bieziņa (1898–1987), Aleksandrs Bieziņš (1897–1975)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šai laikā, 1919. gada rudenī, kā Latvijas armijas pārstāvis Pētersons piedalījās Latvijas Augstskolas Medicīnas fakultātes dibināšanā. Domājot par atgriešanos akadēmiskā vidē, 1920. gadā Pētersons piedalījās konkursā uz Ķirurģijas klīnikas vadītāja amatu. Priekšroka tomēr tika dota citam pulkvedim – Jēkabam Alksnim (1870–1957) no Liepājas, kam jau bija Dr. med. grāds un kas vēlāk kļuva par profesoru un sevi pierādīja par starpkaru posma vadošo ķirurgu Latvijā. Savukārt Pētersons ar ļoti labām sekmēm no 1923. gada, stājoties Andreja Priedkalna (1873–1923) vietā, līdz 1925. gadam vadīja Rīgas Bērnu slimnīcu.

Nākamais un augstākais pakāpiens Pētersona karjerā bija Tautas labklājības ministrijas Veselības departamenta direktora amats no 1925. līdz 1935. gadam. Viņam tika uzticēta jaunās valsts iedzīvotāju veselības aprūpes vadība, kur darāmā bija ļoti daudz. 1927. gadā tika pieņemts Likums par algoto darbinieku apdrošināšanu nelaimes un aroda slimību gadījumā un 1928. gadā Likums par lauku iedzīvotāju nodrošināšanu slimības gadījumos, kas abi bija ļoti svarīgi likumdošanas akti un ievērojami ietekmēja iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanos. 1929. gadā tika pieņemti Noteikumi par Farmakopejas komisiju, kas naski ķērās pie darba, līdz 1940. gadā tika publicēts pirmais (un pēdējais) Latvijas Farmakopejas izdevums. 1929. gadā tika pieņemti arī Noteikumi par ārstu reģistrāciju un ārsta-speciālista nosaukuma lietošanu, kas ieviesa stingru un skaidru kārtību šai ziņā. Vairāk gan arodbiedrību un kreiso spēku spiediena rezultātā 1930. gadā tika pieņemts jauns Slimo kasu likums (Noteikumi) un ieteikti to paraugstatūti, sasniedzot ļoti augstu (gan pārlieku demokrātisku) līmeni salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. 1931. gadā tika pieņemti Noteikumi par valsts darbinieku ārstēšanu. Līdz ar to tika paveikts pats svarīgākais četros pamatvirzienos (algotā darbaspēka, lauku iedzīvotāju, valsts darbinieku veselības obligāta apdrošināšana, kā arī nelaimes gadījumu un arodslimību apdrošināšana). Vēl tika pieņemta Tautas labklājības ministrijas iekārta (kur noteiktas Veselības departamenta un Farmācijas pārvaldes funkcijas), Slimo kasu un ārstu padomes kārtības rullis (honorāra regulēšana) u.tml. Par nopelniem Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labā jau 1927. gadā Augusts Pētersons tika apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa III šķiru. Kā ilggadīgs Latvijas Sarkanā Krusta Galvenās valdes loceklis 1932. gadā apbalvots ar Latvijas Sarkanā Krusta Goda krustu.

A. Pētersona dzīves vieta Rīgā, Lāčplēša ielā 13. Nams celts 1900. gadā pēc K. Felsko projekta. Tajā dzīvojis arī biomehānikas pionieris Oto Tilo (1848–1917) un pirmais latviešu admirālis Teodors Spāde (1891–1970), kas bija A. Pētersona znots. 2015. gada foto

 

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma valsts pārvaldē pakāpeniski tika iesaistīti jauni un enerģiski cilvēki. Bija pienākusi Pētersona kārta doties, jo tika uzskatīts, ka viņš kļuvis inerts. Vietā 1935. gadā nāca pavisam jauniņais Oskars Alks (1901–1982), kas dažu gadu laikā panāca aizkavētā Ārstniecības likuma pieņemšanu, slimo kasu darbības vienādošanu un normalizāciju, ārstu honorāra ierobežošanu u.c. Savukārt Pētersons nogāja malā, atgriezās ķirurga privātpraksē, pārdzīvoja padomju gadu, bet 1944. gadā kopā ar 188 drosmīgiem patriotiem parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu par Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu.

 

 

 

 

Pētersonu dzimtas kapa piemineklis Rīgas Meža kapos. 2015. gada foto

 

Dzimteni Augusts Pētersons atstāja 1944. gada rudenī, kādu laiku pabija Čehoslovākijā un Austrijā, bet 1946. gadā ieradās Zviedrijā. Vecumā, sirgstot ar sirdi un maz rādoties sabiedrībā, viņš dzīvoja pie savas meitas zobārstes Maijas Spādes Gēteborgā, kur arī miris 1966. gada 15. augustā. Urna ar pelniem pārapbedīta Rīgas Meža kapos 1992. gadā, kur dzimtas kapavietu rotā melns piemineklis ar pieciem vārdiem (iepretī Brāļu kapiem iesākumā).

Vērtējot Augustu Pētersonu, docents Jānis Āboliņš (1906–1994) „LĀZA Apkārtrakstā” nekrologā rakstīja: „Visus savus labākos dzīves gadus un darbu viņš veltījis neatkarīgai Latvijai.”

 

 

 

Literatūra:

  1. Ā[boliņš] J. Ārsts Augusts Pētersons // LĀZA Apkārtraksts, 1967, 101. nr., 20. lpp.
  2. Akadēmiskā vienība „Austrums”125 gados (1883–2008). R., 2011, 68., 107. lpp.
  3. Album Lettonorum. R., 1930, 79. lpp.
  4. Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas. R., 2014, 90. lpp.
  5. Latviešu ārsti pasaulē. R., 1993, 46. lpp.
  6. Latvijas armijas augstākie virsnieki. R., 1998, 362. lpp.
  7. Mozgis Dz. Laime ir kalpot bērniem. R., 1999, 32. lpp.
  8. Vīksna A. Latgales ārsti un ārstniecība, 1772–1918. R., 2004, 154.–155. lpp.
  9. Vīksna A. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte, 1919–1950. R., 2011, 419. lpp.

Nav komentāru