Fridebertam pa pēdām jeb pazudušais Rokfellera fonda stipendiāts

Frideberts Tēbelis studiju laikā 1929. gadā

Rakstot grāmatu par Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti tās darbības pirmajā posmā no 1919. līdz 1950. gadam, nācās skaidrot visu pieminēto personu biogrāfijas, jo jāzina taču vismaz, kad katrs no viņiem dzimis un kad miris. No fakultātes jaunajiem mācības spēkiem, kas saņēmuši Rokfellera stipendiju papildstudijām ārzemēs, vismīklainākā persona izrādījās Frideberts Tēbelis. Necik daudz jau to Rokfellera stipendiātu nebija, turklāt vēlāk visi ievērojami, vairāk vai mazāk pazīstami darbinieki (norādu stipendijas saņemšanas hronoloģiskā secībā): anatoms Jēkabs Prīmanis (1892–1971), ķirurgs Pauls Stradiņš (1896–1958), mikrobiologs Egons Dārziņš (1894–1966), pediatrs Gerhards Feders (1890–1974), patologs Jānis Kaktiņš (1892–1955),

internists Kristaps Rudzītis (1899–1978), neiroķirurgs Kārlis Dolietis (1900–1986), neirologs Frideberts Tēbelis un farmakologs Pēteris Vegers (1904–1991). Pirms Otrā pasaules kara par Rokfellera stipendiātu bija kļuvis arī ķirurgs Jānis Bune (1891–1973), kurš tolaik strādāja PSRS.

Visjaunākais (dzimis 1912. gadā) un vismazāk zināmais bija F. Tēbelis, kura pēdas, vismaz manos meklējumos, pagaisa Otrā pasaules kara laikā. Kas gan ar viņu varētu būt noticis, ja bija zināms, ka fakultātē viņš strādājis līdz 1941. gada 1. februārim [1]. Represēts? Starp 1941. gada 14. jūnijā aizvestajiem viņš nav minēts [2], arī starp NKVD–KGB arestētajiem un tiesātajiem [3]. Palicis Latvijā? Nav ne 1943. gada [4], ne 1946. gada ārstu sarakstā [5], tāpat nebija sameklējams dienas laikrakstā „Tēvija” publicētajos bēru sludinājumos. Ja Latvijā nav palicis, jāmeklē starp latviešu ārstiem ārzemēs, par kuriem pietiekami plaši un apkopojoši dati publicēti 1974. gadā [6] un 1993. gadā [7]. Bet arī tur nav. Vēl varētu pieļaut, ka aizgājis bojā masveida aviācijas bombardēšanas laikā Vācijā pirms kara beigām vai arī noslīcis Baltijas jūrā, kad notika uzbrukumi bēgļu kuģiem un laivām. Vēl tiku pārbaudījis pēc t.s. Skujas saraksta, kas ir oficiālais Latvijas ārstu 1939. gada saraksts [8] un kurā bijušais Veselības departamenta vicedirektors un LU privātdocents, ilgdzīvotājs Jānis Skuja (1886–1983), kas labi pazina Latvijas ārstus, ar roku papildus bija ierakstījis daudzu kolēģu miršanas gadus, vai tas būtu Rīgā, Sibīrijā, Amerikā, Vācijā vai Austrālijā, cik nu viņam bija kļuvis zināms. Bet arī tur norāde par Frideberta likteni izpalika.

Tā tas arī būtu palicis, ja atslēgu meklējumu turpinājumam nebūtu devusi jaunā muzeja darbiniece Līga Patmalniece, par ko viņai esmu ļoti pateicīgs. Viņa bija veikusi pētniecību Rokfellera fonda arhīvā ASV un referēja par fonda latviešu stipendiātiem LU konferencē šogad 26. janvārī, nosaucot Tēbeļa miršanas gadu. Prasīju, no kurienes to viņa ņēmusi, atbildēja – no korporāciju žurnāla „Universitas”. Lai gan šā izdevuma komplektu savulaik biju diezgan pamatīgi izpētījis, tomēr biju palaidis garām kādu sīkburtu rindiņu mirušo sarakstā [9]. Tik tiešām, Fraternitas Academica tur ievietojusi tekstu: „prof. Dr. med. Frideberts Tēbelis † 1970, 29. marts Vircburga, Vācija”. Tātad Tēbelis bijis pat profesors! Kur tad viņš bija pazudis? Aizbraucis jau 1941. gadā un pēc kara sakarus ar latvisku vidi praktiski nav uzturējis. Tālākie meklējumi jau bija tehnikas jautājums un vairs neprasīja īpaši daudz laika un pūļu.

Ar docentes Maijas Pozemkovskas laipnu starpniecību, kas man atvēlēja grāmatveikalos nenopērkamu latviešu studentu korporāciju pārskatu [10], tajā atradu Fraternitas Academica interneta adresi un izteicu savu vēlmi, lai jau nākamā dienā saņemtu laipnu Kārļa Līdaka atbildi un izrakstu no korporācijas albuma [11], kas arī diemžēl ir interns izdevums un plašāk nepieejams. Paldies, Līdaka kungs, par Jūsu krietno sirdi! Sameklējot dažus papildinājumus un precizējumus arhīvā, piemēram, studenta lietu [12] un mācības spēka lietu [13], kā arī dažas sīkas drumslas literatūrā un internetā, kur dedzīgs līdzmeklētājs bija Līdaka kungs, jaunatklātā latviešu medicīnas profesora dzīves aprise īsumā ir šāda.

Frideberts Arvīds Tēbelis dzimis 1912. gada 9. (22.) oktobrī Rīgā amatnieka („mācīta sudmalnieka”) ģimenē. Beidzis Pētera Dzeņa privātģimnāziju 1929. gadā un iestājies Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, ārsta diplomu ieguvis 1935. gadā ar kopējo atzīmi ”ļoti sekmīgi” [14]. Par studiju sacensības darbu „Statistiskas ziņas par izkaisīto sklerozi Latvijā” 1934./1935. mācību gadā saņēmis I šķiras godalgu [15], proti, zelta medaļu, ko 20 gadu laikā izpelnījušies tikai 16 medicīnas studenti. No 1935. gada 1. jūnija līdz 1936. gada 1. aprīlim F. Tēbelis bija Ģintermuižas slimnīcas Jelgavā subasistents un ārsts. Te viņš daudz guva no pieredzējušā ārsta un eksperimentatora, smadzeņu un aknu saistības pētnieka Dr. med. Vladimira Nikolajeva (1903–1975). Pēc tam uz trīsarpus mēnešiem devās zinību pilnveidošanā uz Psihiatrijas un neiroloģijas pētniecības institūtu Minhenē, kur ielika turpmākās zinātniskās karjeras pamatus.

Autogrāfs, 1936. gads

Atgriezies Rīgā, 1936. gada 1. jūlijā F. Tēbelis tika ievēlēts par LU Nervu slimību klīnikas (resp., katedras) jaunāko asistentu. Te viņa šefs bija katedras vadītājs profesors Edvarts Kalniņš (1869–1949), un katedra atradās Rīgas pilsētas 2. (tag. Paula Stradiņa klīniskās universitātes) slimnīcā. Katedrai bija sava histopatoloģijas laboratorija, lai gan vairums eksperimentālo pētījumu tika veikti ārzemēs, Minhenē, kur F. Tēbelis nule bija kvalificējies. Darbus par histopatoloģiskiem jautājumiem jau agrāk bija publicējuši gan profesors E. Kalniņš, gan abi viņa

asistenti un nākamie katedras vadītāji Jānis Vilde (1900–1971) un Teodors Upners (1898–1992). 1937. gadā sekmīgi nokārtojis doktoranta pārbaudījumus, tiem pievērsās arī F. Tēbelis [16].

Šķiet, ka viņa pirmie pētījumi par juvenilo paralīzi ir bijuši tik veiksmīgi, lai to autors saņemtu Rokfellera stipendiju [17]. Un tā no 1937. gada 1. jūnija līdz 1938. gada 1. decembrim jaunais censonis papildināja zināšanas smadzeņu histopatoloģijā Vācu psihiatrijas pētniecības iestādē Minhenē un Ķeizara Vilhelma smadzeņu pētniecības institūtā Berlīnē.

Atgriezies Latvijā, F. Tēbelis uz pusotru gadu tika iesaukts obligātajā karadienestā, kura laikā strādāja par ārstu specialitātē Rīgas kara slimnīcas nervu slimību nodaļā. No 1940. gada 1. jūnija viņš atkal bija LU jaunākais asistents un gatavoja disertāciju. Šai laikā mainījās katedras vadība, jo profesors E. Kalniņš bija devies pensijā, bet par vadītāju kļuvis docents J. Vilde; turklāt klīnika pārcēlusies uz jaunu, pēc Eižena Laubes projekta uzbūvētu modernu korpusu Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.

Neiroloģijas korpuss Rīgas 1. slimnīcā. 2011. gada foto

Latvijā 1940. gadā bija notikusi valsts varas maiņa, kas gan F. Tēbeļa stāvokli fakultātē neietekmēja, taču viņš nolēma doties uz Vāciju. Ieganstam tika izmantots pēdējais vācbaltiešu izceļošanas vilnis 1941. gada februārī, kas aiznesa sev līdzi arī daudzus latviešus, vairoties no paredzamā sarkanā terora. Lai saņemtu atļauju izbraukt, pietika pierādīt, ka vismaz viens no vecvecākiem bijis vācietis, piemēram, laulājies vācu draudzē. F. Tēbeļa vecāki šai laikā jau bija miruši: tēvs Frīdrihs Eduards (1863–1935) bijis zemkopis un dzirnavnieks, nācis no Vecsaules, tēvatēvs Boriss un tēvamāte Natālija, dzim. Roha varētu būt vāciskas izcelsmes, lai gan pasē norādīta kā latviete; savukārt māte Natālija, dzim. Griezne (1882–1938) no Rūjienas, bija Kārļa un Līzes, dzim. Rikmanes meita, un visi norādīti par latviešiem.

Lai nu kā, bet Rokfellera fonda komandējuma laikā F. Tēbelis jau bija labi iejuties Vācijā un darbu atrada Vircburgā, Jūlija Maksimiliana universitātes slimnīcas nervu slimību nodaļā, kur bija profesora Georga Šaltenbranda (1897–1979) asistents. Viņa šefs bija ievērojams vācu neirologs, Vācu dabas pētnieku akadēmijas Leopoldina loceklis, pētījis multiplo sklerozi, stereotaksiju, publicējis trīssējumu mācību grāmatu nervu slimībās.

Risinājās Otrais pasaules karš, un 1944. gadā F. Tēbeli iesauca vācu armijā par kara ārstu. 1945. gada februārī viņš saslima ar reimatismu un tika ievietots kara slimnīcā Teplicā (tag. Čehijā), bet jau martā pēc Sarkanarmijas uzbrukuma bija spiests bēguļot, līdz maijā nokļuva amerikāņu gūstā un līdz septembrim, kad tika atbrīvots, atradās gūstekņu nometnē Heilbronā.

Atgriezies Vircburgā un iepriekšējā darba vietā, F. Tēbelis izveidoja sekmīgu karjeru. 1948. gadā viņš aizstāvēja disertāciju un ieguva Dr. med. grādu profesora Jirga Cuta (1893–1980) vadībā. Pēc tam F. Tēbeli ievēlēja par docentu un iecēla par universitātes nervu slimību klīnikas virsārstu. Karjeras augstāko punktu viņš sasniedza 1954. gadā, kad tika ievēlēts par profesoru.

Taču drīz vien pēc tam, slimības mākts, 1957. gadā profesors F. Tēbelis devās pensijā. Vēlāk strādājis par psihiatru, bijis arī ārsts Bonnā. Miris 1970. gada 29. martā Vircburgā un apbedīts vietējos Meža kapos. Par ģimeni: precējies 1946. gadā ar Ilzi Šādi (1919–2004), dzimtu turpina dēls Jirgens (*1951) un meita Ingrīda (*1953).

No savas korporācijas, kurā uzņemts 1930. gadā, F. Tēbelis bija izstājies jau 1938. gadā, taču pēc kara atjaunojis dalību tās Rietumvācijas kopā. Ar globālo Latviešu ārstu un zobārstu apvienību viņš neuzturēja sakarus, tāpēc arī saprotams, ka nebija atrodams LĀZA Apkārtrakstā un ārlatviešu ārstu reģistros.

Paklejojot internetā, var atrast vairākas profesora publikācijas vācu  valodā, kas parakstītas ar uzvārdu Tobel, Toebel, Töbel un publicētas pietiekami prestižos izdevumos, piemēram, Archiv für Psychiatrie und Zeitschrift Neurologie. Tās liecina par viņu ne tik daudz kā par neirologu klīnicistu, cik par spējīgu teorētiķi eksperimentatoru. Daži virsraksti: Enzephalitis als raumfordender Krankheitprozeβ; Klinischer und anatomischer Beitrag zur Entstehung der extrapyramidalen Symptome bei cerebrälen Erkrankungen; Über eigenartigen Hirnschädigungen durch Depotinsulin bei Hunden; Hirnveränderungen nach Histaminschock und kombinierten Insulin-Histaminvergiftung bei Katzen. Bet šos darbus lai pētī, analizē un novērtē speciālisti.

Pagaidām nav izdevies atrast profesora portretu nobriedušā vecumā, tālab ilustrācijai tiek piedāvāts studiju laika fotogrāfija. Bet Līdaka kungs ir sazinājies ar Tēbeļa ģimeni un sola iegūt vēl kādu.

Nams Dzirnavu ielā 72. 2015. gada foto

 

Rīgā no 1932. līdz 1940. gadam ar pārtraukumiem viņš dzīvoja namā Dzirnavu ielā 72 [18], kas celts 1901. gadā pēc Alfrēda Pīlemaņa projekta. Pēdējā dzīves vieta Rīgā no 1940. gada – namā Kr. Barona ielā 14, kas celts 1910. gadā pēc Ernesta Poles projekta un kurā pēc kara un līdz pat nesenam laikam atradās Nacionālā bibliotēka.

Uzskatīsim, ka profesors Frideberts Tēbelis pēc ilga prombūtnes laika ir atgriezies pie savējiem, atgriezies mājās un dzimtenē.

 

Vēres:

  1. Latvijas Valsts arhīvs, 1340. f., 1. apr., 50. l., 46. lp.
  2. 1941. gada 14. jūnijs. R., 2001.
  3. No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā. 1940–1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs. R., 1999.
  4. Latvijas ģenerālapgabala medicīniskā personāla saraksts 1943. gadam. R., 1943.
  5. Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrija. Rokas grāmata 1946. gadam. R., 1946.
  6. Dunsdorfs E. Medicīniskā personāla īsbiogrāfijas // Archīvs. Raksti par latviskām problēmām. Melbourne, 1974, 14. sēj., 261.–373. lpp.
  7. Latviešu ārsti pasaulē. Pirmā daļa. R., 1993.
  8. Latvijas medicīniskā personāla saraksts 1939. gadam. R., 1939, 73. lpp.
  9. Universitas, 1971, 27. nr., 65. lpp.
  10. Uzticīgi draugam. Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. R., 2010, 58.–59. Lpp.
  11. Album Fratrum Academicorum. Studentu korporācijai Fraternitas Academica 90. Korporācijas vēstures un biedru biografiskā enciklopēdija 1925–2015 / Sast. K. Līdaks. R., 2015, 297., 298. lpp.
  12. Latvijas Valsts vēstures arhīvs [LVVA], 7427. f., 1. apr., 13660. l.
  13. Turpat, 13. apr., 1758. l.
  14. Turpat, 6. apr., 405. l., 5. lp.
  15. Latvijas Universitāte divdesmit gados. 1919–1939. R., 1939, 669. lpp.
  16. Turpat, 644. lpp.; Zinātne tēvzemei divdesmit gados. 1918–1938. R., 1938, 277. lpp.
  17. Frideberts Tēbelis – Rokfellera fonda stipendiāts // Universitas, 1937, 15. sept., 239. lpp.
  18. LVVA, 2942. f., 1. apr., 4121. l., 106., 149., 183. lp.

Nav komentāru