Māras sudmalas, Sokolovska klīnika, „Aukstā vējā” un „Pats saule būt”

Māras sudmalas. Johana Andreasa Ēzena zīmējums, 1786. gads

Pārdaugavā, pie Mārupītes iztekas no Māras dīķa pirms divsimt un vairāk gadiem stāvēja Māras dzirnavas. Pāri dambim veda ceļš uz rīdzinieku vasaras atpūtas un izklaides vietu Altonu. Daudzām vācu pilsētām, kāda tolaik bija Rīga, bija savas Altonas, kas nāk no all-to-Nah un nozīmē pārāk tuvu. Ceļš no dzirnavām uz Altonu vēlāk guva Altonavas ielas vārdu, bet otrs ceļš pa kreisi tika nokrustīts par Māras sudmalu jeb Marijas dzirnavu

Teritorijas situācijas plāns 20. gadsimta sākumā

ielu un kopš 1923. gada ir Friča Brīvzemnieka iela. Starp šīm abām ielām pirms vairāk nekā simt gadiem tika uzcelta cigoriņu un makaronu fabrika (vēlāk „Kurzemes manufaktūra”), bet 60 m garā (visīsākā!) Cigoriņu iela aiz tās ir saglabājusies līdz mūsu dienām un ved uz RSU sporta klubu.

Uz Marijas dzirnavu un Altonavas ielas stūra tika uzcelta fabrikas direktora Veisa dzīvojamā māja, ko 1931. gadā nopirka Latvijas Sarkanā Krusta Žēlsirdīgo māsu savienība un pēc Aleksandra Klinklāva projekta pārbūvēja, ierīkojot tajā vecu un nespējīgu māsu mītni. Pēc pēdējā kara nams Altonavas (tagad Ojāra Vācieša) ielā 4 tika nodots Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtam, vairakkārt pārbūvēts, vispirms uzceļot trešo un pēc tam vēl ceturto stāvu. Tā kā institūts

tagad ir Latvijas Universitātes struktūrvienība, tajā pirms dažiem gadiem ievietotas arī pāris LU Medicīnas fakultātes teorētiskās katedras.

Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta ēka 2012. gadā

Ar medicīnu cieši saistīta arī blakusēka Ojāra Vācieša ielā 6 jeb agrākā Sokolovska klīnika. Tās vēsture ir diezgan gara un krietni paraiba. Raunas mācītāja dēls Ernsts Sokolovskis (1864–1918) pēc Tērbatas universitātes beigšanas specializējās psihiatrijā turpat universitātes klīnikā, strādāja Aleksandra Augstumu iestādē Rīgā un zināšanas pilnveidoja Davosā, Šveicē, pēc tam 1898. gadā Tērbatā aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju par signālkairinājumiem un atgriezās Rīgā, kur ierīkoja pats savu klīniku. Sokolovskis bija erudīts speciālists, ko apliecina viņa daudzās publikācijas par paranoju, histēriju u.tml. Kļuvis pietiekami turīgs, Sokolovskis klīnikai 1910. gadā uzcēla ēku pēc pazīstamo arhitektu Heinriha Šēla un Frīdriha Šefela projekta, kas bija savam laikmetam ļoti moderni iekārtota un aprīkota ar necaursitama stikla logiem, polsterētām sienām, trim plakaniem jumtiem pastaigām, izgreznota ar vēl tagad skatāmo Ernsta Toda jūgendstila vitrāžu. Klīnikā bija 45 gultvietas ar maksimālām ērtībām, protams, turīgāko aprindu pārstāvjiem, jo ārstēšanās maksa bija augsta.

Pirmā pasaules kara laikā, kad pilsētas iedzīvotāju skaits bija sarucis divtik, klīnika darbu pārtrauca. Pēc īpašnieka nāves kāda vācu biedrība tajā centās ierīkot viesnīcu, bet iecere nesekmējās, līdz ēka nonāca jaunās Latvijas valsts īpašumā. Tolaik Latvijai bija svarīgi gūt starptautisku atzinību, kur ne maza loma piemita pāvestam un Romas katoļu baznīcai. Rīgā ieradās Vatikāna sūtnis jeb nuncijs visām trim Baltijas valstīm un apmetās Jura Alunāna ielā 2. Latvijas valdība Sv. Jēkaba baznīcu 1923. gadā nodeva Rīgas katoļu arhibīskapam par katedrāli. Vajadzēja rast telpas arī katoļu garīgā semināra pārvietošanai no Aglonas uz Rīgu. Asas debates norisa Saeimā, kuras pārraidīja radiofons. Sociāldemokrātu deputāts Ansis Rudevics (1890–1974) asi iebilda un runas laikā žestikulējot tik ļoti ar dūri dauzījis tribīni, ka mikrofons nokritis un saplīsis, un, tā kā vietā nav bijis ko likt, pārraide pārtraukta (to man 1976. gada 30. janvārī stāstīja bijušais tuberkulozes slimnīcas autovadītājs Jānis Ceplītis; 1895–1982). Lai nu kā, garīgais seminārs agrākajā klīnikas ēkā 1924. gadā ievācies, klāt piebūvēta kapela, un sekmīgi darbojies līdz 1940. gadam; no 1938. līdz 1940. gadam turpat arī LU Romas katoļu teoloģijas fakultāte.

Otrs ceļš ēkas vēsturei ved uz Rīgas jūrmalu, Asariem, kur 1899. gadā Krievijas Sarkanā Krusta biedrība bija nodibinājusi bērnu sanatoriju, ko vēlāk pārņēma Latvijas Sarkanais Krusts. Taču viegli būvētās ēkas ar laiku nolietojušās un meklētas labākas. Sanatorijas iemītniekus un personālu pārcēla uz Liepāju, kur karostā tika iegūts un pārbūvēts agrākais jūras virsnieku kazino klubs. Tajā 1931. gadā atklāja Profesora Jāņa Jankovska sanatoriju ar 150 gultvietām, kuras profils bija bērnu kaulu tuberkuloze. Taču tur nebija ilga palikšana, jo, ienākot Sarkanarmijai, kuras bāzes ierīkošanai arī vajadzēja vietu, sanatorija no Liepājas padzīta un steigšus pārcelta uz Rīgu, kur jau pie padomju varas 1940. gadā pēc veselības aizsardzības tautas komisāra Emila Plandera (1906–1983) ierosinājuma tika iemitināta namā Altonavas ielā 6. Katoļiem pavēlēts vienas dienas laikā izvākties, un apkārt mētājušās simtgadīgas Bībeles koka vākos.

Turpmāko pusgadsimtu te atkal valdīja ārstniecība. Sanatorija tika pārveidota par kaulu tuberkulozes slimnīcu un daļēji pēc veco māsu mītnes likvidēšanas un līdz institūta izveidošanai aizņēma arī blakusēku Altonavas ielā 4. Kara laikā, kad gandrīz vai visu Rīgas pilsētas 2. (resp., tag. Paula Stradiņa universitātes klīnisko) slimnīcu bija aizņēmusi vācu karaspēka lazarete, uz Altonavas ielu no 1941. gada rudens līdz 1944. gada beigām tika pārcelta universitātes I iekšķīgo slimību klīnika, ko vadīja profesors Kristaps Rudzītis (1899–1978). Kaulu tuberkulozes slimnīcas galvenais ārsts vēl no Liepājas laika bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Tiesnieks (1893–1953), kuru 1949. gadā arestēja, apvainojot darbinieku komplektēšanā no nacionālistiski noskaņotiem elementiem un par pretpadomju aģitācijas veikšanu. Tiesnieks bijis labs speciālists, arī Medicīnas fakultātes docētājs, taču nesaticis ar dažiem jaunatnākušiem ārstiem, piemēram, Soņu Leizerahu (1912–1963). Viņš nomira ieslodzījumā Džezkazganā, Kazahstānā.

Rīgas katoļu ģimnāzijas portāls 2012. gadā

Līdz 1973. gadam te atradās Republikas kaulu tuberkulozes slimnīca un turpmāk – Rīgas pilsētas tuberkulozes slimnīca. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas, izmantojot likumīgās tiesības, ēku atguva Rīgas katoļu metropolija un 1992. gada 1. oktobrī tajā atklāja Rīgas katoļu ģimnāziju, kas sekmīgi darbojas līdz pat šim laikam. Bet vai nav dīvaini un pat paradoksāli, ka īpaši būvētu slimnīcas ēku izmanto skolas vajadzībām, tajā pašā laikā kad daļa ārstniecības iestāžu vēl aizvien mitinās mazpiemērotās pielāgotās ēkās, piemēram, Rīgas pilsētas 2. slimnīca Ģimnastikas ielā – agrākā nespējnieku namā, Bikur Cholim slimnīca Maskavas ielā – bijušajā dzīvokļu īres namā u.tml.

 

Paejot pa Altonavas ielu nedaudz uz priekšu, uz agrākās Kāpu ielas stūra ar tagadējo adresi Torņakalna ielā 30 pirms Pirmā pasaules kara atradusies vēl kāda ārstniecības iestāde – Elizabetes Erasmusas kundzes trūcīgo atveseļošanas pansija.

Savukārt vēl kāda epizode saistīta ar lepnu divstāvu privātmāju ielas pretējā pusē ar 21. numuru. To 1937. gadā pēc arhitekta Anša Kalniņa projekta cēlis tolaik pavisam jauns ārsts Aleksandrs Bieziņš (1897–1975), jo pirmskara laika ārsti bija pietiekami turīgi un varēja to atļauties, pat izvēloties prestižu vietu. Pirms tam viņš bijis Itālijā un kāpis 777 pakāpienus uz Aksela Muntes (1857–1949) Sanmikelu Kapri salā, tāpēc arī savai mājai vēlējies uzeju ar pakāpieniem, bet iznākuši tikai 27.

Bieziņa nams 2012. gadā

Kara beigās, lai būtu drošāk frontes līnijas maiņas laikā, vēlāk slavenais bērnu ķirurgs  pierunājis savu māti Annu Bieziņu (1874–1950) no Biksēres Dilmaņiem (pusceļā no Madonas uz Cesvaini; tagad tur ir A. Bieziņa muzejs) pārcelties pie viņa uz Rīgu. Māte bijusi ar mieru tikai gadījumā, ja līdzi ņemšot govi kā drošu iztikas avotu. Tai vieta atrasta pāri ielai tuberkulozes slimnīcas šķūnītī. Kad karadarbība norimusi, māte ar visu gotiņu atgriezusies Dilmaņos, kur paspējusi uzcelt siena šķūni (vairs nav saglabājies) un iestāties kolhozā.

Profesora kaimiņš Altonavas ielā bija Tautas dzejnieks Ojārs Vācietis (1933–1983), bet 19. nams, kurā viņš dzīvoja, pavisam necils (tagad dzejnieka muzejs). Profesors nomira 1975. gadā, un dienā, kad viņu bērēja, dzejnieks savas pārdomas aprakstīja dzejoli „Aukstā dienā”, kurā runā par bērnu ārsta sūtību: „Tā ir baltā virsvalka laimīgā būtība – glābt.” Taču atminos, ka tā bija silta un mierīga maija diena, jo pats piedalījos bērēs, kopā ar dakteri Maiju Blumbergu (1938–1994) nesot muzeja kroni. Bet dzejnieka izjūtas ir atšķirīgas. Turklāt baltais virsvalks ir ne tikai mediķiem, kas tagad baltās vietā cenšas izvēlēties citu, mazāk uztraucošu krāsu.

Pēc Aleksandra Bieziņa nāves bija ierosinājums viņa vārdā nosaukt Altonavas ielu, taču pie varas esošie lēmēji bija atturīgi. Taču tad, kad nomira Ojārs Vācietis, iela 1985. gadā tika nosaukta viņa vārdā. Lai galīgi nezustu vēsturiskais nosaukums, ielas turpinājumam aiz dzelzceļa, kas saucās par Mazo Altonavas ielu, noņēma pirmo vārdu.

Vispār jau atzīts, ka nav labi mainīt vecos nosaukumus, jo pietiek jaunu ielu, kurām jādod vārdi. Un tāds gadījums pienāca 1986. gadā, kad pilsētas izpildkomiteja „Rīgas Balsī” izsludināja konkursu 600 m garas ielas nosaukumam jaunuzceltā dzīvokļu rajonā Zolitūdē. Lēmēji ieklausījās argumentētā priekšlikumā, un tapa Aleksandra Bieziņa iela. Kopš 1994. gada ielas 8. numurā atrodas Bieziņa aptieka.

Pārdaugavā vēl ir viena ārsta vārdā nosaukta iela. 1992. gadā tai atdots agrākais nosaukums, jo no 1950. gada tā bija Borovskas iela, bet Borovska ir sādža Krievijā, pie kuras 1942. gadā cīnījās Sarkanarmijas 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija. Kad 1923. gadā Aleksandrs Bieziņš sāka darbu Bērnu slimnīcā, viņa pirmais šefs bija slimnīcas direktors Andrejs Priedkalns (1873–1923), kas tajā pašā gadā nomira.

Priedkalna kapa piemineklis. Tēlnieks Jēkabs Legzdiņš, 1924. gads. 1982. gada foto

Bēru gājiena priekšgalā gāja viņa draugs Tautas dzejnieks Rainis, kas šai dienā uzrakstīja veltījuma dzejoli, to nobeidzot ar patētiskiem vārdiem „Pats saule būt un visus vest uz sauli!” Tie vēl tagad skatāmi, iekalti Priedkalna kapa piemineklī Mārtiņa kapos (bronzas portrets bareljefā virs teksta ir noņemts un atrodas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā). Priedkalns bija sociāldemokrāts un Rainis bija sociāldemokrāts, bet tolaik Rīgas domē pie varas bija sociāldemokrāti, tāpēc

1924. gadā Andreja Priedkalna vārdā tika nosaukta neliela ieliņa aiz Bērnu slimnīcas pie Atgāzenes stacijas, uz kuras tagad ir autoserviss un vairākas mājas. Šķiet, ka ielas nosaukuma došana nav norisusi bez Raiņa ziņas, jo viņš tolaik dzīvoja turpat blakus Dīķa ielā 11.

Literatūra:

Medizinischer Taschen-Kalender für praktische Aerzte 1912. Herausgegeben von Dr. Heinrich Bosse. R., 1911, S. 263, 266, 271.

Nagobads V., Vīksna A. Latvijas Sarkanais Krusts. R., 2003, 18., 22. lpp.

Rainis J. Kopoti raksti 30 sējumos. R., 1978, 5. sēj., 69., 70. lpp.

Vācietis O. Kopoti raksti 10 sējumos. R., 1990, 3. sēj., 141.–143. Lpp.

Vīksna A. Ārstniecības iestādes Pārdaugavā līdz pēdējam karam // Rīga – 800. Gadagrāmata 1994/1995. R., 1996, 47.–49. lpp.

Nav komentāru