Medicīna Rīgas ielu nosaukumos

Medicīna Rīgas ielu nosaukumos un citos vietvārdos ienāk jau kopš pilsētas sākotnes. Vecākais dokuments Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir bīskapa Alberta izdotais rīkojums par hospitāļa dibināšanu Rīgā 1220. gadā. Tā kā bīskaps nav minējis konkrētu hospitāļa nosaukumu jeb vārdu, vēlāku gadsimtu pētniekiem līdz pat mūsu dienām ir pavērusies lieliska iespēja strīdēties un kaismīgi diskutēt, vai tas bijis Svētā Jura, kā domā vairums, vai Svētā Gara hospitālis.

Pēc kādas no versijām – Svētā Gara hospitālis, kas atradies tagadējās Rīgas pils rajonā un pēc 1330. gada pārvietots uz tagadējo Konventa sētu Kalēju ielā. Jo 1348. gadā pie pils fiksēta  Svētā Gara iela jeb Vecā Svētā Gara iela, kas no 1496. gada ir Mazā Pils iela. Savukārt Jaunā Svētā Gara iela atradusies tag. Konventa sētas starp Skārņu un Kalēju ielu rajonā, turpat arī Svētā Gara tornis pilsētas mūra aizsargsienā. Konventa sēta agrāk saukta par Svētā Gara konventu.

Konventa sēta 2015. gadā

Savukārt Svētā Jura hospitālis dokumentos neapstrīdami minēts pēc 1330. gada un visticamāk atradies ārpus pilsētas Kubes kalna piekājē, kas norakts 18. gadsimta beigās, veidojot Esplanādi, proti, tag.  Mākslas akadēmijas apvidus. Hospitālim vairākus gadsimtus piederējis plašs zemesgabals jeb aptuveni tagad Krišjāņa Valdemāra ielas, Kalpaka bulvāra, Pulkveža Brieža ielas un Ganību dambja rajons. No hospitāļa vārda tapusi Jura iela, arī Jurģa iela, kurai pēc Latvijas valsts izveidošanas 1923. gadā pievienots dzejnieka vārds, proti, Jura Alunāna iela (turpat un tajā pašā laikā otra šķērsiela no Andreja ielas pārtapusi par Andreja Pumpura ielu).

Kara hospitāli ievainoto un saslimušo karavīru dziedināšanai Rīgā 17. gadsimtā izveidoja zviedru armija, tas atradās Iekšrīgā un kopā ar zviedru armiju aizgāja pēc pilsētas kapitulācijas Ziemeļu karā 1710. gadā. Uzvarētājai krievu armijai bijis kāds pagaidu hospitālis jeb lazarete aiz Blieķu vārtiem (kur tagad 1. slimnīca), bet patstāvīgs hospitālis pie Brasas upītes ierīkots 1754. gadā, trīs verstis no pilsētas atstatus. Kad no rīta uz darbu hospitālī braucis tā priekšnieks jeb galvenais doktors, kas dzīvojis pilsētā, sargs jau laikus tālskatī samanījis trijjūgu putekļu mākonī un licis skandināt hospitāļa baznīcas zvanu, lai darbinieki sarosītos ikdienas dienesta pienākumu veikšanai.

Šis ceļš, kas gāja līkumu līkumiem, ar laiku ieguva Lazaretes ielas vārdu. Kad, Napoleona armiju gaidot, 1812. gadā tika nodedzinātas priekšpilsētas (lai labāk pārskatītu apkaimi, jo lielgabali no pilsētas mūriem šāva tiešā tēmējumā), bet franči uz austrumiem aizgāja pa Daugavas otru pusi, atjaunojot Pēterburgas (vēlāk Vidzemes) priekšpilsētu, līkās ielas tika iztaisnotas. Tika izveidota Nikolaja, tagad Krišjāņa Valdemāra iela, bet kāds no tai paralēli ejošās Lazaretes ielas fragmentiem saglabājās starp Elizabetes un Dzirnavu ielu. Tā tas bija līdz 1998. gadam, kad vēsturiskais Lazaretes ielas vārds tika nodots aizmirstībai, to pārdēvējot par Jeruzalemes ielu. Motivācija visticamāk bija saistīta ar politiskas konjunktūras apsvērumiem, jo citu kopsakaru grūti atrast, ja nu vienīgi, ka namā uz Lazaretes un Elizabetes ielas stūra pirms kara ir dzīvojis Ļeņina ķirurgs profesors Vladimirs Mincs (1872–1945). Taču jau kopš 18. gadsimta Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, ir Ebreju (pirms kara saukta Žīdu) iela, kas iet gar Vecajiem Ebreju kapiem (no 1960. līdz 1990. gadam saukti par Komunistisko brigāžu parku; Jaunie Ebreju kapi izveidoti 1928. gadā un tagad saucas par Šmerļa kapiem).

Jeruzalemes, agrāk Lazaretes iela 2015. gadā

Jeruzalemes, agrāk Lazaretes iela 2015. gadā

Paralēli tieši gar Rīgas kara hospitāli, veidojoties apbūvei 18. un 19. gadsimtā, iet Invalīdu iela, bet perpendikulāri iepretī galvenai ieejai – Hospitāļu iela (nezin kāpēc daudzskaitlī), senāk saukta arī par Spitāļu ielu. No hospitāļa pretējās puses virzienā uz Sarkandaugavu 18. gadsimtā veda Kara hospitāļa iela, kas 1885. gadā tika sadalīta Patversmes ielā un Ozolu ielā.

Vēl viena Hospitāļa iela atradās no Rīgas agrāk šķirtajā, bet vēlāk pilsētai pievienotajā Daugavgrīvā, kas, lai neradītu jukas nosaukumu ziņā, 1930. gadā tika pārdēvēta par Slimnīcas ielu un līdz mūsu dienām ir viena no galvenajām Daugavgrīvas ielām.

Par Leprozorijas ielu saukta iela, kas veda uz 1891. gadā dibināto Rīgas leprozoriju. Leprozorija likvidēta un 1937. gadā pārcelta uz Talsiem, bet tās vietā pēc kara ierīkota Rīgas pilsētas infekcijas slimību slimnīca, tagad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Infektoloģijas centrs, bet Leprozorijas iela 1957. gadā pārdēvēta par Linezera ielu, uz kuras 1972. gadā iepretī infekcijas slimību slimnīcai tika uzcelta t.s. specslimnīca nomenklatūras darbiniekiem ar paaugstinātām ērtībām, kas tagad ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Linezera stacionārs galvenokārt hematoloģiskiem slimniekiem.

Aptiekas iela savu nosaukumu guvusi no 1824. gadā dibinātās Aleksandra Augstumu iestādes aptiekas, ko atvēra Rīgas Farmaceitu un ķīmiķu biedrība. 1866. gadā tās vietā ierīkota Sarkandaugavas aptieka, kas 1951. gadā no nama Aptiekas ielā 4 pārvietota uz namu Patversmes ielā 1 un darbojas līdz mūsu dienām. Aleksandra Augstumu iestāde 1945. gadā pārdēvēta par Rīgas psihoneiroloģisko slimnīcu un tagad ir Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs. Galvenā ieeja, kas agrāk atradās Aptiekas ielā, tagad pārcelta uz teritorijas pretējo pusi Tvaika ielā. Ikdienas sarunvalodā kādreiz populārais teiciens „Tevi jānosūta uz Aptiekas ielu” nozīmēja, ka tava vieta ir trakonamā. Veca anekdote: izbēdzis slimnieks peld pāri Sarkandaugavai, bet sargi pāri tiltam aizskrien pretī, saņem viņu ciet un vaicā: „Kāpēc neskrēji pa tiltu?” – „Nebija laika, steidzos, mājās gaida zinātniskais darbs!”

3.Aptiekas iela 2015. gadā

Aptiekas iela 2015. gadā

            Laboratorijas iela pie Grīziņkalna slavenās Vārnu ielas republikas rajonā gan laikam nebūs saistīta ar medicīnu, jo līdz 1885. gadam pirms pārcelšanas uz Ikšķili  tajā atradusies krievu armijas artilērijas brigādes laboratorija, kurā visticamāk nav veiktas medicīniskas, bet ballistiskas vai tml. ekspertīzes.

            Botāniskā dārza iela ir vēsturisks nosaukums ielai, kas kopā ar Karātavu ielu 1859. gadā izveidoja tagadējo Bruņinieku ielu. Tā gāja gar pilsētas 1. slimnīcu, kas 1803. gadā iebūvēta agrākās kroņa aptiekas botāniskā dārza vietā, kur audzēja ārstniecības augus.

Diezgan savdabīgs ir Bārddziņu ielas nosaukums (agrāk, 19. gadsimtā, saukta arī par Balbieru ielu), kur varētu domāt par 1494. gadā dokumentos pirmo reizi minētās Rīgas ķirurgu un bārddziņu cunftes tradīcijām, taču tā atrodas ārpus pilsētas (Vecrīgas mūriem) Maskavas priekšpilsētā starp Maskavas ielu un tagadējo Salu tiltu morga aizmugurē. Uz Bārddziņu ielas ir tikai viena māja – 1893. gadā ierīkotā pilsētas dezinfekcijas stacija.

Par pilsētas sanitāro stāvokli liecība saglabājusies Cūku ielas nosaukumā, kas atrodams jau 1401. gada dokumentos. Rīgas ielas bija pa pāriem: galvenā un sētas jeb saimniecības iela, pa kuru lopus dzina uz pilsētas ganībām. Bija Cūku vārti pilsētas mūrī, bet vēl tagad ir Ganību dambis. Neskaidras izrunas pēc ielas nosaukums no schwein pārveidojies uz schwimm, un kopš 18. gadsimta tā ir Peldu iela. Sanitārijai veltīta Pirts iela starp Maskavas un Krasta ielu, bet agrākos laikos bijušas vēl divas citas Pirts ielas; viena no tām tagad ir Martas iela.

Patversmes ielas vārda izcelsme Sarkandaugavā 1885. gadā saistīta ar pilsētas bērnu patversmi, kas uz tās atradās; 1970. gadā te uzcelts tagadējais Jūras medicīnas centrs. Savukārt būtu jānoskaidro, ar kādu palīdzību saistās Palīdzības ielas vārds, kura kopš 1867. gada savieno Šarlotes un Brīvības ielu.

No ārstu vārdā nosauktām Rīgas ielām pati pirmā bija Priedkalna iela Pārdaugavā, Atgāzenē,1924. gadā. Andrejs Priedkalns (1873–1923) bija bērnu ārsts, politiķis un publicists, Krievijas Valsts domes deputāts un Rīgas Bērnu slimnīcas direktors, Tautas dzejnieka Raiņa draugs, kurš acīmredzot bija arī ielas nosaukuma došanas iniciators, jo tolaik dzīvoja turpat blakām Dīķa ielā. 1950. gadā nelielā ieliņa pārdēvēta par Borovskas ielu. Borovska ir sādža pie Maskavas, kur Otrā pasaules kara laikā cīnījušies latviešu padomju strēlnieki. Tolaik arī vairākas citas Rīgas ielas tika nosauktas viņu cīņu vietu vārdā, piemēram, Narofominskas iela, Staraja Rusas iela. Priedkalna ielas vārds atjaunots 1992. gadā.

Daži dīvaini notikumi saistīti ar Bergmaņa ielas vārdu, kā par godu izcilajam Rīgas ķirurgam Ādolfam fon Bergmanim (1855–1922) 1929. gadā nosaukta neliela ieliņa Mežaparkā. Nosaukumā minēts tikai uzvārds, bet ne vārds, ko argumentēja tādējādi, ka šo Rīgas Goda pilsoni visi labi pazīstot no uzvārda un vārds nemaz neesot vajadzīgs, turklāt esot bijis spēkā noteikums, ka ielas nosaukums nedrīkstot būt garāks par 17 burtiem, ieskaitot vārdstarpas. Bet pēc vairākiem gadu desmitiem šis Bergmanis bija tik ļoti aizmirsts, ka, precizējot ielu nosaukumus, tā 1987. gadā tika pārreģistrēta kā Ernsta Bergmaņa iela (bez „fon”), Ādolfa otrās pakāpes brālēna, Rīgā dzimušā un pasaules slavu guvušā ķirurģiskās aseptikas pamatlicēja Ernsta fon Bergmaņa (1836–1907) vārdā. Kad kļūda tika atklāta un 2000. gadā tika sagatavots vēsturiski pamatots ierosinājums atjaunot sākotnējo nosaukumu, vārdu devēji bija tik ļoti noguruši no līdzīgām cīņām, ka atteicās to ņemt vērā – vai nav vienalga, abi cienījami ķirurgi.

Ernesta Bergmaņa ielas nosaukuma plāksne 2011. gadā

Ernesta Bergmaņa ielas nosaukuma plāksne 2011. gadā

Taču Rīgā ir bijusi vēl viena Ernsta fon Bergmaņa iela (šoreiz ar „fon”), kā vācu laikā no 1942. līdz 1944. gadam saukta Antonijas iela. Starp citu, tieši šai laikā par Kārļa Ernsta fon Bēra ielu saukta Skolas iela. Akadēmiķis Kārlis Ernsts fon Bērs (1792–1876) bija biologs un embriologs, olšūnas atklājējs, kas jaunībā 1812. gadā kā medicīnas students strādājis Rīgas kara hospitālī.

Antonijas, no 1942. līdz 1944. gadam Ernsta fon Bergmaņa iela 2011. gadā

Antonijas, no 1942. līdz 1944. gadam Ernsta fon Bergmaņa iela 2011. gadā

Abrenes ielu pie dzelzceļa šķērsojošā Rodenburgas iela 1938. gadā pārdēvēta ar Skrindu ielu, kura 1950. gadā pārsaukta par Pleskavas ielu, bet Skrindu ielas vārds atdots atpakaļ 1991. gadā. Divu katoļu baznīckungu Benedikta un Kazimira vidējais brālis Antons Skrinda (1871–1918) bija ārsts, latgaliešu rakstnieks un kultūras darbinieks.

Neatzīstot ielu nosaukumu biežu maiņu līdz ar katru jaunu varu tika rosināts neaiztikt vēsturiskos centra ielu nosaukumus, kas rada neērtības un sajukumu, bet vēlamos vārdos nosaukt ielas jaunuzbūvētos pilsētas rajonos. Paklausot šim viedoklim, Rīgas pilsētas izpildu komiteja Alfrēda Rubika vadībā 1986. gadā izsludināja konkursu uz jaunas ielas nosaukumu Zolitūdē. Tolaik mūsu muzejā rosīgi darbojās Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pirmorganizācija. Atminoties neveiksmi rosinājumam pārdēvēt Altonavas ielu bērnu ķirurga profesora Aleksandra Bieziņa (1897–1975) vārdā pēc viņa nāves (vēlāk Altonavas iela pārdēvēta A. Bieziņa kaimiņa Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša vārdā), konkursa rīkotājiem tika iesniegts mūsu priekšlikums nosaukt jauno Zolitūdes ielu par Aleksandra Bieziņa ielu. Un mēs konkursā uzvarējām! 600 m garā iela ar daudzstāvu apbūvi ir respektablākā no mediķu vārdos nosauktām Rīgas ielām.

Aleksandra Bieziņa iela

Aleksandra Bieziņa iela

Toreiz mūsu pirmorganizācija bija iesniegusi arī priekšlikumu atjaunot Priedkalna ielas nosaukumu, kā arī Reimersa ielas vārdu, kas abi tika ņemti vērā. Reimersa iela starp Raiņa un Kalpaka bulvāri vārdu guvusi no Reimersa atraitnes acu dziednīcas, kas uzcelta 1863. gadā par Rīgas rātskunga Reinholds Kārļa Reimersa (1769–1836) atraitnes Vilhelmīnes, dzim. Tonas, ziedojumu un kopš 1936. gada tiek izmantota administratīvām vajadzībām, tagad Okupācijas muzejs. Iela, varām mainoties, saukta par Moltkes, Komunāru, Rūdolfa Endrupa ielu, Reimersa ielas nosaukums atjaunots 1994. gadā.

Reimersa iela 2015. gadā

Reimersa iela 2015. gadā

Nav veicies diviem ļoti rosīgiem padomju varas darbiniekiem zobārstam un publicistam Paulam Daugem (1869–1946) un mikrobiologam akadēmiķim Augustam Kirhenšteinam (1872–1963), kuru vārdos nosauktas ielas: 1977. gadā Paula Dauges iela Gaiļezera slimnīcu rajonā, kas 1991. gadā pārdēvēta par Hipokrata ielu, godinot antīkās medicīnas klasiķi (460–377 vai 356 pirms Kristus); savukārt 1983. gadā 110. dzimšanas dienā izveidotā Augusta Kirhenšteina iela gar Mikrobioloģijas institūta kompleksu Kleistos 1996. gadā pārsaukta par Rātsupītes ielu, kam ilgi pretojās institūta darbinieki, kas savu dibinātāju vēlējās godināt kā izcilu zinātnieku, bet ne godkārīgu kolaboracionistu.

Hipokrata iela no putna lidojuma

Hipokrata iela no putna lidojuma

Četras Rīgas ielas nosauktas neveiksmīgu medicīnas studentu vārdā. Pedagogs, sabiedriskais darbinieks, publicists un valodnieks Kronvalda Atis (1837–1875) Berlīnes universitātē medicīnu studējis vienu semestri, publicists un politiķis Fricis Roziņš (1870–1919) Tērbatas universitātē medicīnu studējis trīs gadus, iekams pārgājis uz jurisprudenci, rakstnieks Aleksandrs Grīns (1895–1941) medicīnu studējis Tērbatā un Latvijas Universitātē Rīgā, bet necik tālu nav ticis tāpat kā dzejnieks Aleksandrs Čaks (1901–1950), kas studējis Maskavā un turpinājis LU.

Par Kronvalda bulvāri 1923. gadā pārdēvēts agrākais Puškina bulvāris un tam ar medicīnu vismaz ir tāds sakars, ka agrākā pareizticīgo garīgajā seminārā Kronvalda bulvārī 9 1920. gadā ierīkots LU anatomikums; taču krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins (1799–1837) nav zudis, jo turpat netālu kanālmalā pie tiltiņa 2009. gadā viņam uzcelts piemineklis. Par Kronvalda parku 1931. gadā pārdēvēts agrākais Strēlnieku dārzs.

Friča Roziņa iela, apbūvējot Pļavniekus, tika izveidota 1988. gadā un noturējās tikai trīs gadus, kad, novācot revolucionāros nosaukumus, 1991. gadā tika pārdēvēta par Ulbrokas ielu.

Rainberga bulvāris, kas izveidots 1965. gadā Pārdaugavā pie PSKP XXII Kongresa, proti, Uzvaras parka un nosaukts slēpotāju bataljona komandiera Padomju Savienības Varoņa Jāņa Rainberga (1901–1944) vārdā, 1995. gadā tika pārdēvēts par Aleksandra Grīna bulvāri.

Visbeidzot par Aleksandra Čaka ielu 1989. gadā pēc autoritatīvākā ielu nosaukumu atjaunošanas un pārdēvēšanas speciālista akadēmiķa Jāņa Stradiņa ierosinājuma tika nosaukta Marijas ielas daļa aiz Avotu ielas. Marijas ielas nosaukums arī 1989. gadā tika atjaunots, jo līdz tam no 1950. gada tā bija saukusies par Suvorova ielu (tā bija otrā Suvorova iela Rīgā, jo pirmā 1923. gadā tika pārdēvēta par Krišjāņa Barona ielu; savukārt Suvorovi bija divi, abi Aleksandri: viens karavadonis, otrs – viņa mazdēls, Baltijas ģenerālgubernators, vispirms Rīgā godinātais). Tā kā ar Marijas un Aleksandra Čaka ielu ir jukas, jo otrā turpina pirmo un namu pārnumerācija nav veikta, jo Aleksandra Čaka iela sākas nevis ar 1., bet ar 27. numuru, asprāši to iedēvējuši par Čakmarijas ielu.

Lai būtu līdz galam precīzi un izsmeļoši, jānosauc arī ielas dažādu ārstniecības augu (arī krūmu, koku, puķu, ogu) vārdā, kurus nosaukumu devēji gan nav izvēlējušies tiešā saistībā ar medicīnu, bet pastarpināti to var iedomāties. Parasti šīs ielas ir nelielas un atrodas pilsētas nomalē. Un, tā nu, lūk, Rīgā ir (alfabētiskā secībā) Amoliņa iela, Aveņu iela, Brūkleņu iela, Egļu iela, Kalmju iela, Kaņepju iela, Kreimeņu iela, Magoņu iela, Medus iela, Niedru iela, Ošu iela, Ozolu iela, Papardes iela, Pieneņu iela, Pīlādžu iela, Pīpeņu iela, Priežu iela, Pureņu iela, Upeņu iela, Vērmeļu iela, Vīgriežu iela, Vijolīšu iela, Vīksnes iela, Viršu iela un Vītolu iela. Kādreiz agrāk ir bijusi Apiņu iela, Apses iela, Kosas iela, Mētru iela, Paegļu iela, Zemeņu iela, Zīļu iela, dažādos laikos un vietās bijušas, bet vairs nav saglabājušās divas Alkšņu ielas, trīs Bērzu ielas un viena Bērzu aleja, četras Liepu ielas un pat piecas Rožu ielas!

Rīga nav nabaga ar medicīniskiem vietvārdiem.

 

  1. Literatūra:
  2. Galvas pilsētas Rīgas gruntsgabalu un ielu saraksts 1939. gadā. R., 1940.
  3. Pētersone A. Savvaļas ārstniecības augi. 2. Izd. R., 1968.
  4. Rīgas ielas. Enciklopēdija. R., 2001–2009. 1.–3. sēj.
  5. Rīgas ielu, laukumu, parku un tiltu nosaukumu rādītājs (no 18. gs. līdz mūsdienām). R., 2001.
  6. Rīgas topogrāfiskais atlants. R., 1996.
  7. Rigasches Adreβbuch, 1910. R., 1910.
  8. Финне К. Н. Военные госпитали в Риге в XVIII столетии // Военно-медицинский журнал, 1910, № 10, с. 181–210.

Nav komentāru