Pacients nošauj ārstu

Uzrakstīja
15.07.2015 | Šķirkļi: Latvijas medicīnas vēsture

Barons Heinrihs Bērenss fon Rautenfelds

Kopš baismīgā notikuma, kas satricināja Rīgas sabiedrību, jau pagājis gadsimts, taču tā atskaņas vēl aizvien nav noplakušas, ik pa laikam uzjundījot interesi gan par nelaimīgo ārstu, gan – un it īpaši – par pacientu un romantisko intrigu, kas viņam lika spert pagalam neapdomīgu un varmācīgu soli. Protams, kā ikviens skaļš notikums, laika gaitā tas pārklājies ar jaunām versijām, mazāk precīziem, toties saistošākiem skaidrojumiem, jo patiesība, kad visi iesaistītie traģēdijas varoņi sen jau miruši, vairs nav tik svarīga, un galu galā veidojas publikai tīkamas leģendas.

Nams Andreja Pumpura ielā 3. 2015. gada foto

 

Kas gan bija noticis? Galvenās darbojošās personas bija divas, bet izšķirošā pavērsiena virzītāji – vēl vairāki citi cilvēki. Liktenīgais revolvera šāviens atskanēja 1912. gada 2. oktobrī Rīgā, namā Andreja (tagad Andreja Pumpura) ielā 3, kas celts 1891. gadā pēc Konstantīna Pēkšēna un Kārļa Johana Felsko projekta un stāv kā stāvējis līdz šobaltdienai.

 

Maksis (Moze) Šēnfelds dzimis 1861. gada 8. novembrī Jelgavā, tirgotāja ģimenē. Pēc dzimtās pilsētas ģimnāzijas absolvēšanas viņš studēja Tērbatā un 1887. gadā ieguva ārsta diplomu. Jaunais ārsts darba gaitas sāka Sarkankalna slimnīcā (mūsu dienās tās ēkās izvietota Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca), un viņa skolotājs bija slimnīcas direktors, tolaik Rīgas ievērojamākais psihiatrs Teodors Tīlings (1842–1913). 1893. gadā M. Šēnfelds vēlreiz devās uz Tērbatu un sekmīgi aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju par inducētiem murgiem, kam sekoja gadu ilgas papildstudijas Berlīnes universitātē. M. Šēnfelds publicēja arī vairākus pētījumus specialitātē vācu un krievu ārstu žurnālos. No 1894. gada viņš strādāja privātpraksē Rīgā, bet no 1897. līdz 1899. gadam pēc Vilhelma Bokslafa projekta uzcēla piecus mūra korpusus savai privātklīnikai Pārdaugavā, Atgāzenē, kuras direktors bija līdz mūža galam. Viņš bija pieredzējis, publikā atzīts un augsti kvalificēts psihiatrs ar plašu pacientu loku, starp kuriem daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki (mākslinieki, literāti u. c.).

Savukārt barons Heinrihs Bērenss fon Rautenfelds (1882–1929) bija dīvainis, kas neiederējās savā aristokrātiskajā vidē, un ar to arī sākās viņa likstas un nedienas. Vismaz divreiz saistībā ar viņu nedēļām ilgi bija pierakstītas visas Rīgas avīzes – pēc izdarītā nozieguma un sakarā ar gatavošanos tiesai, kā arī tās norise. Tā kā aprakstos ir pretrunas, skaidrības labad šai gadījumā izmantots tikai viens avots – ārlatviešu literātes Valijas Ruņģes (1920–1999) fiksētās savas mātes atmiņas. Karlīne Bedrīte tolaik bijusi istabene pie pazīstamā Rīgas ginekologa Aleksandra Keilmaņa (1863–1919), kura dzīvoklis atradies jau pieminētajā Andreja ielas namā vienā kāpņu telpā iepretī vecās baroneses Rautenfeldes, Heinriha mātes, dzīvoklim.

Rautenfeldiem bijuši kādi astoņi bērni, taču neviens tā īsti vesels, visi ar dīvainībām. Heinrihs apprecējis latvieti Emīliju, savas mātes istabeni, kas bijusi dzelzceļa pārmijnieka meita. Augstdzimušie radinieki tik ļoti pretojušies šai laulībai, ka pierunājuši luterāņu mācītāju romantisko pāri nelaulāt. Taču izeja tikusi atrasta, un abi mīlnieki pārgājuši pareizticībā, kas bija “valsts”, “ķeizara” ticība, pie tam pops savu svētību nav liedzis. Drīz pēc laulības piedzimis puika, taču Heinriha radi nav rimušies un viņu ievietojuši Šēnfelda klīnikā garīgas kaites dziedināšanai. Pēc Heinriha hospitalizēšanas Emīlija ar puiku pārvākusies pie sava tēva pārmijnieka. Liekas, ka šai laikā saasinājies arī mantojuma jautājums, ko Rautenfeldi Heinriham centušies liegt, un tālab kļūst noprotama ārstējošā ārsta M. Šēnfelda kā speciālista eksperta loma turpmākajā.

Pēc laika Heinrihs no Šēnfelda klīnikas izbēdzis un devies uz vecās baroneses dzīvokli Andreja ielā. Uzzinājis atrašanās vietu, pēc pāris dienām ārsts savā karietē atbraucis viņam pakaļ, lai pierunātu atgriezties klīnikā un turpināt ārstēšanās kursu. Baronese bijusi savā Bieriņu muižā, bet dzīvoklī vien viņas istabene Bergmane, kura turpmāk kļuvusi par svarīgāko liecinieci. Bet liktenīgās dienas rīta pusē Heinriha acīs bijis jau savāds, baigs, drausmīgs spīdums.

Ārsts ieradies vakarpusē, bet pēc brīža istabene Bergmane izsteigusies kāpņu telpā, skaļi saukdama, lai šveicars ātrāk atslēdzot ārdurvis, dakteris iepļaukājot [1] Heinrihu un tūlīt vedīšot prom. Kādu brīdi valdījis klusums, kad atkal atskanējis istabenes Bergmanes kliedziens: “Kur dakteris? Heinrihs nošāva dakteri!” Pirmajā brīdī nav bijis noprotams, kurš gan no dakteriem nošauts, bet pēc tam no kaimiņdzīvokļa iznākušais ārsts A. Keilmanis atradis gaitenī pie priekšdurvīm M. Šēnfeldu guļam uz mutes pakritušu asins peļķē. Bijis trāpīts kakla artērijā, un palīgos atsauktajam vien nācies konstatēt sava kolēģa nāvi. Bet barons cauri virtuvei pa aizmugures durvīm un otrām kāpnēm aizsteidzies prom, pēc šveicara atstāsta, “ar kūpošu revolveri rokā”. Istabene gan vēlāk esot apjautusi, ka notikusi nevis pļaukāšana, bet šaušana. Kas pirms tās runāts, palicis dažādu izdomājumu līmenī.

Kad kalpone ārsta kučierim pateikusi, lai savu kungu vairs negaida, viņš aizbraucis un pēc brīža atgriezies ar ārsta dzīvesbiedri un brāli. Taču ieradusies policija klāt viņus nav laidusi, un abi ilgi stāvējuši kāpņu telpā pie loga un raudājuši.

Heinrihs pazudis, un avīzēs par viņa atrašanu izsludināta atlīdzība. Pēc kādas nedēļas kopā ar Emīliju viņš atrasts pārmijnieka būdā un saņemts ciet. Emīlijai no šīs īsās tikšanās starp slepkavību un arestu piedzimis vēl viens puika. Bet Heinrihs neticis notiesāts, atzīts par garīgi slimu un ievietots Aleksandra Augstumu iestādē (tagad – Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs).

Barons Heinrihs fon Rautenfelds pārdzīvoja Pirmo pasaules karu un nomira 1929. gadā.  Viņš apbedīts Matīsa kapos netālu no vecās vārtu kapličas (tagad noplēsta). Emīlija viņam uzcēlusi lielu, greznu pieminekli, un vēl piecdesmitajos gados kaps ticis kārtīgi kopts un ziediem rotāts, taču tagad gan kaps, gan piemineklis esot izzuduši.

Savukārt ārstu Maksi Šēnfeldu apbedīja Vecajos ebreju kapos Maskavas priekšpilsētā, kas sen jau slēgti un izzuduši pēc tam, kad 1928. gadā tika ierīkoti Jaunie ebreju jeb Šmerļa kapi.

Picture2

Izrādes reklāma izdevumā “Teātra Nedēļa” (22.09.1929)

Notikumam bija tūlītēja atskaņa vietējā beletristikā gan latviešu, gan krievu valodā, taču šie sacerējumi sen aizmirsušies tāpat kā 1922. gada mēmā filma „Vilkiem mests laupījums” ar iesācēju, toties vēlāk slavenu aktrisi Lilitu Bērziņu (1903–1983) galvenā lomā. Tāpat nav veicies Pāvilam Gruznam (1878–1950) ar lugu „Rautenfelda mīlas traģēdija”.

Toties palikt līdz mūsu dienām ir izdevies mazveiksmīgajam dzejniekam Kārlim Jēkabsonam (1879–1946). Viņam bijusi liela ģimene un tālab materiālas grūtības, tāpēc dzejnieks nolēmis piepelnīties, sižetu izmantojot plašam romānam “Heinrihs Rautenfelds” (pāri tūkstotim lappušu), kas publicēts turpinājuma burtnīcās ar raibiem vākiem 1929. un 1930. gadā. Literatūrzinātnieki diezgan vienprātīgi to definējuši par nevērtīgu lubu literatūru, taču tas nenozīmē, ka tā domātu lasītāji. Romānā daudz kairinošu un sirdi plosošu sadomājumu par nelaimīgo mīlestību un tās upuriem, taču

no literāra darba nav jāprasa dokumentāla precizitāte. Maksis Šēnfelds romānā kalpojis par prototipu Dr. Šēnam. Romāns divos sējumos atkārtoti izdots 1994. gadā.

Atgāzenes klīniku pēc Makša Šēnfelda nāves turpināja vadīt viņa jaunākais brālis, kas arī bija psihiatrs, tiesa, vairs ne tik slavens, – Leopolds (Levins) Šēnfelds. Viņš nomira 1931. gadā ar vēzi, pēc tam klīniku vadīja Makša dēls Aleksandrs, kas arī bija psihiatrs. Klīniku 1940. gadā padomju varas laikā nacionalizēja, bet Aleksandrs 1942. gadā aizgāja bojā holokaustā. Savukārt Aleksandra māsa Eva, prec. Goldberga, arī psihiatre, kas strādāja tēva dibinātā klīnikā, 1941. gada 14. jūnijā kā turīgas ģimenes pārstāve tika deportēta un aizgāja bojā Sibīrijā. Tā laikmeta kataklizmās zuda Latvijas psihiatrijas vēsturē pazīstamā Šēnfeldu dzimta. Bet klīnikas ēkas Vienības gatvē 87 ir saglabājušās līdz mūsu dienām. Pēc pēdējā kara tur mitinājās Baltijas kara apgabala hospitāļa filiāle, bet pēc padomju armijas aiziešanas no Latvijas ēkas kādu laiku stāvēja tukšas. Šēnfeldu mantinieki no ārzemēm tās pārdeva kādai firmai, un ēkas, sākot ar 1998. gadu, ir veiksmīgi renovētas un pārbūvētas birojiem un dzīvokļiem.

 

Jā, ārsta profesija ir viena no bīstamākām kaut vai tādā ziņā, ka, dodot Hipokrata zvērestu, viņš solās nešķirot savus pacientus ne pēc politiskās, reliģiskās vai kādas citas pārliecības, ne arī materiālās rocības vai ādas krāsas, visaugstākā cieņā turot dzīvību, vispārcilvēciskās vērtības un humānismu. Cik gan ārstu nav aizgājuši bojā plosīgu sērgu, epidēmiju laikā, sniedzot palīdzību cietējiem un inficējoties paši! Vai arī revolūciju, karu laikā, kad palīdzības sniegšanu ievainotam cilvēkam, kas ir ārsta pienākums, pretējā puse iztulko pēc sava prāta un soda ārstu, vai nu nogalinot, vai, labākā gadījumā, arestējot un tiesājot. Mūsdienās ik pa laikam kāds ārsts aiziet bojā ātrās palīdzības autoavārijā, kad, steidzoties pie slimnieka,  tiek pārkāpti satiksmes noteikumi. Gadījumi, kad ārstu nogalina pacients, ir ļoti reti un tālab ilgi prātā paliekoši, bet arī tajos, lai arī nezin cik tas rūgti skanētu, ir ietverta ārsta sūtība, būtība un pienākums.

[1] Šādu ne visai humānu metodi psihiatri tolaik reizēm mēdza lietot, lai nemierīgo pacientu spēji pārsteigtu, jo pēc negaidīti nepelnītā pazemojuma un izbīļa izraisījās raudas (“es jau tā ciešu, bet mani vēl sit”), un pacients nomierinājās.

Atsauce:

Ruņģe V. Uzticības rūgtā cena. Kalamazoo, 1996, 1. d., 405.–408. lpp.

Nav komentāru