Rainis un viņa ārsti

Uzrakstīja
9.09.2015 | Šķirkļi: Latvijas medicīnas vēsture
Muzeju nakts 2015

Muzeju nakts 2015

Lielā dzejnieka lielajā jubilejā apcerēt šādu tēmu izrādījās visai sarežģīti, jo gandrīz vai ikviens no turpmāk minētajiem ārstiem saistībā ar Raini būtu plašāka iztirzājuma vērts, tālab te viņu vārdi tikai ieskicēti, nosaukti gandrīz vai saraksta veidā. Dalās divās grupās: Raiņa ārstējošie ārsti, kas tieši piedalījušies viņa dziedināšanā un veselības uzlabošanā, kā arī mediķi, ar kuriem dzejnieks nonācis

saskarē, kārtojot dažādas citas lietas – politiskas, saimnieciskas, personiskas u.tml. Izziņai kalpojis Raiņa kopoto rakstu akadēmiskais trīsdesmit sējumu komplekts ar komentāriem un personu rādītājiem, kā arī daži papildus dati no literatūras un personiskas satiksmes ar citiem pētniekiem un interesentiem.

Rainim dzīvē ar ārstiem nācies visai daudz sastapties, jo viņš bija diezgan slimīgs un it bieži pat vārgs. Pēc jaunības bohēmas izbaudīšanas, ieslodzījuma un izsūtījuma, kad veselība vairs nav bijusi tik stipra un kārtībā, dzejnieks tai pievērsis diezgan lielu uzmanību, piemēram, no rītiem naski vingrojis, centies ievērot darba un atpūtas režīmu, noteiktas ēdienreizes bez pārēšanās, turklāt, ērtības labad, rakstījis pusguļus u.tml. Taču nodzīvoja relatīvi negaru mūžu, 64 gadus, lai gan, apzinoties sev likteņa uzticēto misiju, reizēm nekritiski izteicies, ka dzīvošot trīssimt gadu.

Vispirms par dzejnieka veselības uzraugiem un labotājiem. Tie regulāri parādās ap viņa dzīves trīsdesmito gadu, kad intensīvais darbs un sistemātiskā pārpūle sāk likt sevi nopietnāk manīt. Klāt nāk pārdzīvojumi pēc aresta 1897. gadā, un dzejnieka vēstulēs un piezīmēs aizvien biežāk tiek minēti ārsti, kas viņam palīdzējuši, konsultējuši vai vērtējuši viņa veselības stāvokli. Gan skolas gados viņš galvassāpes ārstējis pie Dr. med. Ādolfa Viherta (1831–1902) 1880. gadā Rīgā, bet nopietnāks pasliktinājums pienāk pēc aresta 1897. gadā, kad cietuma slimnīcas ārsts Nikolajs Jakovļevs (1857–?) netiek galā ar dzejnieka neirastēniju un konsultācijai no ārmalas tiek pieaicināts viņa jaunības gadu paziņa neirologs Jānis Lasmanis (1865–?), no kura tiek prasīta veselības stāvokļa apliecība, bet pēc tam divreiz Raini cietumā izmeklē populārais Rīgas psihiatrs Dr. med. Maksis Šēnfelds (1861–1912), kas izslavēts kā augsti kvalificēts speciālists ar plašu pacientu loku, starp kuriem bijuši daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, mākslinieki, literāti u.c. Šēnfelds sastādījis aktu par Raiņa veselības stāvokli un izdevis īpašu apliecību, kas gan dzejnieka stāvokli maz ko ietekmēja, turklāt paklīdušas baumas, ka Aspazija dakteri piekukuļojusi. Apcietinājumā esot, Rainis arī izteicis vēlmi ārstēties pie sava novadnieka ārsta Georga Kitela (1857–1907) viņa Marienbādes sanatorijā Dubultos, taču arī tas nav piepildījies.

Jau atrodoties izsūtījumā, Rainis Pleskavā 1899. gadā ārstējis galvassāpes pie ārsta Kona, kā arī izmantojis vācu klīnicista profesora Hermaņa Notnāgela (1841–1905) atziņas par nomierināšanu. Par Slobodskas posmu plašāku medicīnisku datu trūkst, gan zināms, ka dzīve, lai arī ar ierobežojumiem, tomēr mierīgos apstākļos nākusi viņa veselībai par labu, Rainis sācis vingrot, norīvēties ar aukstu ūdeni, un viņa ārējais izskats vairs nav bijis tik nomācošs.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma 1903. gadā un līdz emigrācijai uz Šveici 1905. gadā par Raiņa un Aspazijas veselību gādāja jau minētais Lasmanis un Dr. med. Gustavs Beldaus (1867–1919), kas bija specializējies plaušu slimību un tuberkulozes ārstēšanā un bija pazīstams ar Raini jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, kā arī cits viņa kolēģis Andrejs Skuja (1866–1950), vēlāk LU privātdocents un Hospitālās terapijas katedras vadītājs. Pa šo laiku medicīnas studijas bija beidzis Pauls Kalniņš (1872–1945), bet vēlāk zobārstniecības studijas – viņa dzīvesbiedre Klāra Kalniņa (1874–1964), kas kļuva par tuviem Raiņa draugiem un neliedza padomus dziedniecībā, lai gan vairāk viņus vienoja idejiska kopība sociāldemokrātiskajā kustībā. Otra mediķu pāris, kas ienāca Raiņa dzīvē un politiskā darbībā, bija ārsts Andrejs Priedkalns (1873–1923) un viņa kundze vecmāte Anna Priedkalne (1873–1949). Priedkalns par Raiņa ārstējošo ārstu, baudot pilnīgu dzejnieka uzticību, kļuva pēc atgriešanās no Šveices 1920. gadā.

Rainis starp Bērnu slimnīcas darbiniekiem 1922. gadā. No Raiņa pa kreisi Andreja Priedkalna meita Marija un Priedkalns pats, pa labi nākamie LU profesori Pēteris Sniķers un Kārlis Barons. Rainim aiz muguras pa labi skaistā māsa Teofila Dambekalne, Priedkalnam aiz muguras pa kreisi – ārste Emīlija Cena. Attēlu muzejam 1977. gadā nodeva medicīnas māsa Alise Ziemele no Liepājas.

Rainis starp Bērnu slimnīcas darbiniekiem 1922. gadā. No Raiņa pa kreisi Andreja Priedkalna meita Marija un Priedkalns pats, pa labi nākamie LU profesori Pēteris Sniķers un Kārlis Barons. Rainim aiz muguras pa labi skaistā māsa Teofila Dambekalne, Priedkalnam aiz muguras pa kreisi – ārste Emīlija Cena. Attēlu muzejam 1977. gadā nodeva medicīnas māsa Alise Ziemele no Liepājas.

Emigrācijā abi dzejnieki, kuriem veselības problēmu netrūka, nonāca saskarē ar vietējiem šveiciešu mediķiem. Visbiežāk tiek minēta ārste Betija Farbšteine-Osterzecere, sanatorijas īpašniece Cīrihē. Vairākkārt nosaukti ārsts Volfers, ārsts Zāli Bernē, kā arī aptiekārs Soldati, kas gatavojis ārstu parakstītās zāles. Taču pastāvīga saskare Rainim iznāca ar latviešu medicīnas studentēm, kas kuplā skaitā mācījās Šveices augstskolās, ar latviešu ārstiem un citiem mediķiem, kas te uzturējās politisku iemeslu dēļ vai arī garāmbraucot viesos, turklāt starp Raiņa korespondentiem bija vairāki mediķi, bet par to vēlāk.

Pēc atgriešanās Latvijā jau 1920. gadā Rainis nopietni saslima, un turpmāk ārsta uzraudzība viņam bija nepieciešama visu laiku līdz pat dzīves galam. Starp viņa ārstiem bija jau pieminētais Pauls Kalniņš, kuru vairāk par medicīnu interesēja politiska darbība, toties daudz lietpratīgāks bija cits Kalniņš – LU Medicīnas fakultātes Nervu slimību katedras vadītājs docents un vēlāk profesors Edvarts Kalniņš (1869–1949). Raini konsultēja arī rentgenologs Kārlis Barons (1865–1944), kas vēlāk bija LU zobārstniecības profesors; otrs rentgenologs, pavisam jauniņais Kārlis Mazūrs (1899–1995) vēlāk bija RMI docents; sens Raiņa paziņa, Ķemeru kūrvietas direktors Ernests Dzinters (1861–1934), zobārsts Fricis Veinbergs (1872–?), kāds ārsts Skudra, kuru neizdevās precīzāk identificēt tāpat kā Bergu, jo tolaik Rīgā strādāja četri ārsti Bergi. Taču galvenās rūpes par Raiņa veselību cits aiz cita uzņēmās četri ārsti: jau minētais Andrejs Priedkalns, Augusts Pētersons (1878–1966), Jēkabs Nīmanis (1892–1979) un Boriss (Berka) Livšics (1872–1933).

Tirzas kalpa dēls Priedkalns bija ievērojams sabiedriskais un politiskais darbinieks, Maskavas universitātes audzēknis, Rīgas strādnieku ārsts un aizstāvis, sociāldemokrātu deputāts III Krievijas valsts domē, Vidzemes guberņas komisārs 1917. gadā un Iskolata sanitārās nodaļas vadītājs, no 1919. gada Rīgas Bērnu slimnīcas direktors. Ar Raini viņš iepazinās un sadraudzējās jau 1903. gadā, 1911. gadā viesojās pie viņa Kastaņolā (pirms tam tikās ar Ļeņinu Parīzē un Maksimu Gorkiju Kapri salā), un Rainis viņam pilnībā uzticējās ne tikai ārstniecībā, bet arī izdevniecības lietās un saimnieciskos darījumos. No 1920. gada Rainis vairākkārt ārstējās vai vienkārši uzturējās un atpūtās Priedkalna vadītajā slimnīcā, kas atradās turpat blakus dzejnieku mītnei Dīķa ielā Pārdaugavā. Rainim pašam bērnu nebija, bet viņš labi jutās mazo slimnieku pulkā, ar viņiem spēlējās, un te tapa bērnu dzeju krājums „Saulīte slimnīcā” un citas dzejas, ieskaitot nepārspējamo „Viens gans nomira, citi gani raudāja…”

Rainis slimnīcas darbinieku saimē tika uzņemts kā savā ģimenē, viņam veidojās draudzīgas attiecības ar Anniņu Priedkalni, kas bija liela runātāja un kļuva par biežu viešņu Dīķa ielas mājā. Rainis veltīja dzejoļus Priedkalnu meitai un audžumeitai „Mazai Merītei” (vēlāk prec. Marija Jākobsone, 1912–?) un „Mazai Emīlijai” (resp., Pučure, prec. Strauberga, 1908–1977). Ar Annas Priedkalnes starpniecību 1925. gadā Rainis izgādāja Kultūras fonda pabalstu ārzemju studiju ceļojumam tolaik jaunam iesācējam, bet vēlāk ļoti pazīstamam bērnu ķirurgam profesoram Aleksandram Bieziņam (1897–1975), kā ieganstu minot, ka jaunais ārsts laikrakstā „Jaunākās Ziņas” ļoti pozitīvi recenzējis Andreja Priedkalna 1923. gadā izdoto grāmatu „Mazu bērnu kopšana”. Slimnīcā esot, Rainis daudz runājies ar māsu Teofilu Dambekalni (1891–1932), jo labi zināms, ka, kā jau dzejnieks, viņš nebija gluži vienaldzīgs pret daiļām sievietēm. Cita viņa sarunu biedrene bijusi māsa Hermīne Bensone, kas sapņojusi kļūt par aktrisi, taču nesekmīgi. Vēl minēta māsa Putniņa, slimnieku kopējas Anna Veckalne (1878–1951) un kāda  Johanna, ārsts Kirils Plaude (1888–1959), citi. Starp citu, divas Raiņa slimības vēstures no Bērnu slimnīcas arhīva 1990. gadā nodotas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam.

Kad Priedkalns 1923. gadā pāragri nomira, pēdējā gaitā no Bērnu slimnīcas uz Mārtiņa kapiem viņu vadīja plaša strādnieku manifestācija ar sarkaniem karogiem un Raini priekšgalā. Šai dienā dzejnieks savam draugam veltīja izjustu, patētisku dzejoli, ko noslēdza vārdiem: „Pats saule būt un visus vest uz sauli!” Tēlnieks Jēkabs Legzdiņš tos iekalis gadu vēlāk Raiņa atklātajā Priedkalna kapa piemineklī, gan nedaudz pēc pasūtītāju ieteikuma mainot („saule” vietā „saulei”). Kad 1924. gada 3. oktobrī Bērnu slimnīca svinēja 25 gadu jubileju, piedalījās Rainis, sakot runu, kurā īpaši cildināja savu vistuvāko ārstu Andreju Priedkalnu. Dzeju krājums „Saulīte slimnīcā”  bija domāts viņa piemiņai.

Pēc Priedkalna par slimnīcas direktoru un diezgan likumsakarīgi par Raiņa ārstu nāca Augusts Pētersons. Viņš bija no Lādes pie Limbažiem, studējis Tērbatā un Maskavā, kur sācis veidot akadēmisko karjeru pazīstamā ķirurga profesora Alekseja Martinova (1868–1934) klīnikā, ko pārtrauca Pirmais pasaules karš, un Pētersons kļuvis par kara hospitāļa virsārstu. 1919. gadā viņš bija starp LU Medicīnas fakultātes dibinātājiem un līdz 1923. gadam ārsta pulkveža dienesta pakāpē Latvijas armijas kara slimnīcas priekšnieks, pēc tam divus gadus Bērnu slimnīcas direktors un no 1925. līdz 1935. gadam Tautas labklājības ministrijas Veselības departamenta direktors, vēlāk atgriezās ierindas ķirurga darbā un Otrā pasaules kara beigās emigrēja. Ar Raini viņš visticamāk bija iepazinies jau 1906.–1907. gadā, kad pilnveidoja zināšanas pie pasaulslavenā ķirurga, Nobela prēmijas laureāta Teodora Kohera (1841–1917) Šveicē, bet vairāk satuvinājās Rīgā, piemēram, viņi kopā apmeklēja teātra izrādes. Rainis bija apmierināts ar Pētersona sniegtajiem padomiem un palīdzību: „Godīgs un progresīvs cilvēks”. Pētersons dzejniekam izmeklējis sirdi, bijis laipns, vienkāršs un saticīgs, „ļoti labprāt ar mums kopā”.

Kad Pētersonu paaugstināja amatā, par Bērnu slimnīcas direktoru, domājams, ne bez Raiņa ziņas, tika iecelts viņa radinieks Jēkabs Nīmanis, kas bija apprecējis Aspazijas māsīcu medicīnas māsu Helēni Freimani (1893–1977). Nīmanis bija no Priekuļiem, studējis Tērbatā un ārsta diplomu ieguvis Maskavā, veiksmīgs pediatrs un enerģisks administrators. Taču liekas, ka Rainim ar Nīmani īpaši tuvas attiecības neveidojās, ko varētu skaidrot ar paaudžu starpību, jo pacienti vairāk uzticas vecākiem ārstiem, bet Nīmanim traucēja jaunības pašpārliecinātība. Arī teritoriāli Rainis bija attālinājies no Bērnu slimnīcas, pārceļoties no Pārdaugavas uz dzīvi pilsētas centrā Baznīcas ielā. Domstarpības viņiem bija ne tikai par ārstniecības, bet arī politikas, patriotisma u.c. jautājumiem (ar Aspaziju ārsts satika labi). Tomēr Nīmanim pieder ieteikums Rainim: „Kad cilvēks ir slims, kā jūs, tad tam veseļoties ir ne vien tiesība, bet pienākums”, lai šai nolūkā dotos vairs ne tikai uz Ķemeriem, bet apmeklēt ārzemju kūrvietas. Iesaistījies cits Raiņa ārsts un partijas biedrs, jau minētais Pauls Kalniņš, kas Raini iepazīstinājis ar sociāldemokrātu-bundistu ārstu Borisu Livšicu. Nīmanim tas nav paticis, un savās plašajās atmiņās par Raini viņš savu kolēģi Livšicu visvisādi noniecina.

Taču Livšics ir guvis Raiņa uzticību un līdz pat dzejnieka mūža beigām centīgi gādājis par viņa veselību. Par pašu Livšicu nav daudz datu: dzimis Bobruiskā, Baltkrievijā, ārsta diplomu 37 gadu vecumā (!) ieguvis Kazaņas universitātē (domājams, studējis un ilgāku laiku dzīvojis ārzemēs un tad pārlicis eksāmenus Krievijā, kur ārzemju augstskolu diplomus neatzina), Rīgā strādājis no 1920. gada, bijis rosīgs Bunda, slimo kasu un arodbiedrības darbinieks, sekmējis ebreju dzemdību patversmes Linas Hacedek izaugsmi. Kopā ar Raini Livšics un viņa dzīvesbiedre Eleonora 1926. gadā devās uz Mentonu un 1927. gadā uz Žuānlepēnu Francijā, kur dziedinājās, pa ceļam apmeklējot vairākas citas valstis. Pēdējais kopīgais brauciens pāris mēnešus pirms Raiņa nāves 1929. gadā bija uz Palestīnu. Atmiņas par ceļojumos pieredzēto uzrakstījusi Eleonora.

Boriss un Eleonora Livšici un Rainis 1926. gadā

Boriss un Eleonora Livšici un Rainis 1926. gadā

Dakteris Livšics bija klāt arī Raiņa dzīves pēdējās minūtēs, par ko gan saglabājušās atšķirīgas versijas. Neiedziļinoties tajās, vien jānorāda, ka Rainis jau vairākas dienas jutās slikti, kādu brīdi bija zaudējis samaņu, cieta no paaugstināta asinsspiediena. Nespēdams palīdzēt Rainim, Livšics pa atvērtu logu saucis pēc cita ārsta, bet, kad pēc brīža ieradies viņa kolēģis Fausts, tam atlicis vien konstatēt dzejnieka nāvi. Vēlāk gan divi iepriekšējie Raiņa ārsti Nīmanis un Pētersons pārmetuši Livšicam neprasmi un zināšanu trūkumu internā medicīnā, īpaši par sirds slimībām, jo Livšics bija ginekologs. Starp citu, steigšus pieaicinātais Marcels Fausts (1891–?) bija  gadus divdesmit jaunāks par Livšicu, mazpieredzējis un turklāt arī ginekologs!

Cita versija, ko īpaši iztirzā vēsturnieks profesors Indulis Ronis un viņa dzīvesbiedre, J. Raiņa Literatūras un mākslas muzeja darbiniece Baiba Rone, ir par Raini kā sazvērestības un varmācības upuri, proti, lai slēptu Kominternes finansiālas mahinācijas, viņš, pieļaujams, ticis novākts. Starp argumentiem norādīts uz Livšica izrakstīto miršanas apliecību ar nāves cēloni satricinājums, kas varētu liecināt par sitienu pa galvu. Te jāņem vērā, ka pēc likuma prasības miršanas apliecība bija jāraksta latviešu valodā, kas nav bijusi Livšica stiprā puse, un viņš kaut ko centīgi saputrojis, jo izklausās diezgan līdzīgi: ārēju faktoru izraisīts smadzeņu satricinājums (Commotio) un iekšēju – trieka (Insultus).

Taču par Raiņa ārstējošajiem ārstiem derētu papētīt vairāk. Kad 1993. gadā notika 2. pasaules latviešu ārstu kongress, kas bija veltīts bērnu veselības aprūpei, arī tā medicīnas vēstures simpozija tematika bija veltīta pediatrijai, cita starpā aplūkojot Raini Bērnu slimnīcā, kam pievērsās  J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja pētnieki Imants Pijols (1944–1999), Elizabete Akmene un Ieva Burčika, sekoja pāris publikācijas žurnālā „Latvijas Ārsts”, bet pēcāk interese noklusa.

Boriss Livšics ir apbedīts Jaunajos ebreju jeb Šmerļa kapos Rīgā. Kad pēc ftiziatra Nauma Magalifa (1918–1995) aicinājuma 1994. gadā kopā devāmies meklēt viņa kapa vietu, kapsētas uzraugs parādīja līdzenu mauriņu pirmā rindā pa labi netālu no kapličas, bet ieinteresēt sabiedrību uzlikt kādu piemiņas zīmi ar preses starpniecību neizdevās. Augusts Pētersons miris Gēteborgā, Zviedrijā, un pelni pārvesti uz Meža kapiem Rīgā, vārdu iezīmējot dzimtas kapu lauciņa piemineklī. Jēkabs Nīmanis miris Jūrmalā un apbedīts dzimto Priekuļu kapos pie Cēsīm.

 

*

Otrs plašs aplūkojamo jautājumu loks ir par Raiņa saskari ar ārstiem un citiem mediķiem vairs ne ārstniecības jomā, bet ikdienas dzīvē: pazīšanos, kopdarbību, dažādiem literāriem, publicistiskiem, politiskiem, sabiedriskiem, saimnieciskiem, sadzīviskiem u.tml. projektiem un kontaktiem, kā arī pretišķībām, atšķirīgiem viedokļiem u.c.

No agras bērnības un visu mūžu dzejniekam ļoti tuvas attiecības bija ar jaunāko māsu Doru, prec. Stučku (1870–1950), kas, ļoti iespējams (kamēr cita nav atrasta), bija pirmā latviete, kas studējusi medicīnu. Tā kā Krievijas impērijā sievietēm tolaik tas praktiski nav bijis iespējams jeb iespējams ar ļoti lielām grūtībām, viņa devusies uz Šveici, pēcāk uz Franciju. Taču Dorai nav veicies, pēc pieciem gadiem studijas viņa pametusi, un medicīna jaunavu tā īsti nemaz neesot saistījusi. Laikam pareizāk būtu teikt, ka viņa sāka to sieviešu kustību, kas stājās augstskolā, lai izdevīgāk apprecētos, un kuras studijas maz interesēja, par ko vēlāk uzskatāmu piemēru netrūkst.

Lai līdzinātos Dorai, kuru augstprātības pēc galīgi nevarēja ciest un ar kuru sacentās, arī Aspazija vienubrīd bija iecerējusi studēt medicīnu un pat 1895. gadā šādā nolūkā ieradās Cīrihē, taču nobijās un nodomu atmeta, jo noprata, ka nekas jēdzīgs neiznāks. Taču vēlāk ne reizi vien, kā uzskatāmi redzams no viņas rīcības, savu slimošanu (reizēm iedomātu vai pārspīlētu) dzejniece izmantojusi, lai ietekmētu Raini.

Tuvs Raiņa draugs Grīvas skolā un Rīgas pilsētas ģimnāzijā, ar kuru viņš dzīvoja kopā, bija par Ļeļuku sauktais Leons Daraškevičs (1866–1931), kas pēc Tērbatas universitātes beigšanas līdz mūža beigām bija psihiatrs Viņņicā. Viņš bija Subates, vēlāk Grīvas ārsta Dr. med. Ludviga Daraškeviča (1835–1888) dēls, ar kuru Rainim arī iznāca tikties tāpat kā ar savu vienaudzi un novadnieku ārstu Pēteri Kalniņu (1865–1899), kas savā īsajā mūžā atzinību guva, strādājot Dignājā, sarakstīja arī pirmo grāmatu latviešu valodā par bērnu slimībām.

Jaunās strāvas laikā Rainim, vadot „Dienas Lapu”, radās daudz paziņu no topošo mediķu vidus, tostarp no Tērbatas latviešu studentu biedrības jeb t.s. Pīpkalonijas. Te jānosauc Augusts Krumbergs (1864–1897), kura ārsta kabinets Rīgā atradās tajā pašā mājā, kur „Dienas Lapas” redakcija (Elizabetes ielā 18). Viņš bija Jaunās strāvas kasieris, kopā ar citiem jaunstrāvniekiem 1897. gadā tika arestēts un cietumā neizturamos apstākļos izdarīja pašnāvību, tā kļūstot par pirmo cara patvaldības upuri Latvijas revolucionārajā kustībā; Rainis ļoti pārdzīvoja viņa nāvi.

No Tērbatas pīpkaloņiem mediķiem nāca daudzi krietni Raiņa domu biedri vai arī vienkārši pazīstami cilvēki ne tikai deviņdesmitajos gados, bet arī turpmākajā dzīvē. Pauls Kalniņš un Jānis Lasmanis jau te minēti pie dzejnieka ārstējošiem ārstiem, lai gan Kalniņš ar Raini vairāk sadarbojās kā partijas biedrs, sociāldemokrāts, un bija arī ģimenes draugs. Labs draugs bija arī Fricis Roziņš (1870–1919), kas medicīnas studijās gan tālāk par trešo kursu netika, toties vēlāk bija ievērojams revolucionārs un valsts darbinieks. Par Kārli Kasparsonu (1865–1962), kas bija studējis četrās fakultātēs un vēlāk darbojās ne tikai kā ārsts, bet arī kā dabaszinātnieks, mitologs, terminologs un politiķis, Rainis izteicās ļoti atzinīgi un raksturoja viņu kā dziļu domātāju, turklāt Kasparsons vēlāk kļuva par Latvijas Republikas pirmo izglītības ministru, Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieku u.c. Tuvs dzejnieka draugs bija 1905. gada revolucionārs, Aizputes zemnieku kara vadītājs veterinārārsts Ādolfs Hertelis (1871–1908), ko nošāva pēc kara tiesas sprieduma un kam Rainis veltīja izjustas dzejas rindas. Raiņa raksturojumā viņa „sens draugs” bija cits veterinārārsts arī no pīpkaloņiem Kārlis Ātrēns (1870–1965). Visi viņi tolaik bija jauni un dedzīgi.

Jaunās strāvas laikā sākās Raiņa draudzība ar zobārstu Paulu Daugi (1869–1946), kas nerima visu turpmāko mūžu un aptvēra visdažādākos abus interesējošus jautājumus, tostarp ne tikai dzeju (arī Pauls kaut ko mēģināja), bet arī sabiedrisko dzīvi, filozofiju, politiku un daudz ko citu līdz pat personiskas intīmas atklāsmes niansēm un izcilai savstarpējai sapratnei. Dauge dzīvoja Maskavā, ar Raini vēlāk tikās Šveicē, bet sakarus galvenokārt uzturēja ar vēstulēm. Dauge sarakstīja un 1920. gadā Maskavā izdeva pirmo monogrāfiju par Raini krievu valodā «И. Райнис. Певец борьбы, солнца и любвы» (207 lpp.), bet 1935. gadā jau pēc dzejnieka nāves sagatavoja un publicēja viņa darbu viensējuma izlasi krievu valodā (716 lpp.). Vai Dauge Rainim līdzējis arī kā zobārsts, nav zināms, bet ir zināms, ka, piemēram, savus zobus viņam uzticējis Ļeņins, tāpēc pie Dauges dzīves vietas, kur bijis viņa zobārsta kabinets Maskavā, ir liela marmora piemiņas plāksne gan ne zobārstam, bet proletariāta vadonim, kas nācis pie viņa. Pauls Dauge dus aiz Raiņa kapa pieminekļa rotondas labajā pusē līdzās Dorai Stučkai.

Pauls Dauge, Rainis un Aspazija 1911. gada decembrī Cīrihē

Pauls Dauge, Rainis un Aspazija 1911. gada decembrī Cīrihē

Rīgā 1905. gada revolūcijas dienās Rainis iepazinās ar jaunu veterinārārstu no Limbažiem Augustu Kirhenšteinu (1872–1963), vēlāk pazīstamu zinātnieku mikrobiologu, profesoru un akadēmiķi, bet mūža otrā pusē – godkārīgu padomju varasvīru kolaboracionistu. Ar Kirhenšteinu viņš tikās Šveicē un sadarbojās vēlāk pēc atgriešanās Latvijā, draudzīgi viņu iesaukāja par Ķirķi, kā mēs viņu ironiski dēvējam vēl mūsu dienās.

Rainim, dzīvojot Šveicē, iznāca bieža saskarsme ne tikai ar latviešu emigrantiem, bet arī latviešu studentēm, kas te mācījās par ārstēm. Viņa paziņu vidū visbiežāk te minēta  Laura Neiberga (1886–1949) no Aspazijas Zaļeniekiem. Zaļeniece bija arī pirmā akadēmiski izglītotā latviešu ārste Klāra Hibšmane (1878–1946), kas, Raiņa iejūsmināta, savai pirmajai darba vietai izvēlējās Slobodskas apriņķa zemstes slimnīcu dzejnieka kādreizējā trimdas vietā, un tikai pēc pieciem tur nostrādātiem gadiem ar lielisku pieredzi devās uz Rīgu; Marija Vecrumba (1885–1919), kas 1919. gadā vadīja Jelgavas tautas veselības nodaļu un tika landesvēriešu nogalināta; Viktorija Cielēna-Bīlmane (1886–1913). Savukārt Olga Resnevica-Sinjorelli (1883–1973), kas bija apprecējusies ar itālieti, Raini aicināja ciemos uz Romu, ko gan viņš neizmantoja, bet vēlāk tikās Rīgā, dzejnieka raksturojumā: „māksleniece pēc dvēseles un splīnīga”; pasaules slavu šī latviešu ārste iemantoja ar lielisku monogrāfiju par savu draudzeni aktrisi Eleonoru Dūzi (1858–1924, kas tulkota visās kultūrvalodās un divreiz izdota arī latviski.

Starp citiem Šveices posma un arī vēlākiem Raiņa paziņām un sadarbības partneriem jānosauc ārsts, rakstnieks, filozofs un sabiedriskais darbinieks Andrejs Kurcijs (īst. v. Kuršinskis, 1884–1959), zobārsts, literāts un teātra kritiķis Fricis Mierkalns (1873–1955), rakstnieces Ivandes Kaijas vīrs ārsts Fēlikss Lūkins (1875–1934), vēlāk Latvijas Rēriha biedrības vadītājs; kā arī medicīnas students Bruno Ekmanis (1885–?) Bernē, kas vēlāk strādāja Zemgalē.

Laba sadarbība Rainim izveidojās ar izcilo šveiciešu psihiatru, seksologu, entomologu un sabiedrisko darbinieku profesoru Ogistu Forelu (1848–1931), kas tiek nosaukts par latviešu draugu, jo ap viņu pulcējas ne tikai latviešu medicīnas studentes, bet latvieši vispār, un viņa vedekla arī ir latviete Lidija Upeniece; ne velti vēlāk Forels tiek ievēlēts par vienu no pirmajiem LU goda biedriem. Pirmā pasaules kara laikā saskan Raiņa un Forela centieni un iestāšanās par mieru un mazo tautu tiesībām. Savukārt kopā ar Rīgā dzimušo endokrinologu un etnogrāfu, Bernes universitātes profesoru un vēlāk Čīles kompartijas darbinieku Aleksandru Lipšicu (1883–1980) u.c. pazīstamiem sabiedriskiem darbiniekiem 1919. gada martā Rainis paraksta protesta telegrammu par vācu karaspēka okupēto Latviju.

Raiņa piezīmes un dienasgrāmatas liecina, ka viņu interesējusi medicīnas dižgaru darbība un atsevišķi uzskati. Piemēram, viņš interesējies par vācu fiziologa Emila Dibuā-Reimona (1818–1896) eksperimentu rezultātiem, itāliešu kriminālpsihologa Čezāres Lombrozo (1835–1909) uzskatiem par ģenialitāti, austriešu psihiatra Zigmunda Freida (1856–1939) skaidroto zemapziņu, krievu biologa Elijas Mečņikova (1845–1916) domām par novecošanu un nāvi, vācu biologa Augusta Veismaņa (1834–1914) secinājumiem par dabisko izlasi, vācu mikrobiologa Roberta Koha (1843–1910) un latvieša Kristapa Helmaņa (1848–1892) meklējumiem bakterioloģijā un pat par Renesanses laikmeta zinātnieka Paracelza (1493–1541) izfantazēto homunkuli. Ar ironijas piedevu Rainis Virpuļa kalendārā 1907. gadam atstāsta gadījumu Hāgenas (Vestfālē) pilsētas domes sēdē, ka pilsētas galva ierosina trīs jaunas ielas nosaukt pazīstamo dabas pētnieku, Nobela prēmijas laureātu Emila Bēringa (1854–1917), Roberta Koha un Vilhelma Konrāda Rentgena (1845–1923) vārdā, jo ārsti jutīšoties pagodināti, bet kāds cits domnieks piebilst, ka visas trīs ielas vedot uz kapiem.

Dažkārt Rainis piemin dižos rakstniekus ārstus, piemēram, francūzi Fransuā Rablē (1494–1553), krievu Antonu Čehovu (1860–1904), bet, 1913. gadā citējot Vikentiju Veresajevu (1867–1945): „Kārtība un tīrība istabā ir parasti garīgās dzīves nabadzība”, –  pats gan piebilstot: „Raksturiski priekš krieviem, kuri nekad netiek pie garīgās dzīves aiz nekārtības.”

Intensīva saskare ar dažāda ranga mediķiem Rainim turpinās arī mūža beigās pēc atgriešanās Latvijā 1920. gadā. Daļa ir agrāka laika paziņas, citi nāk klāt no jauna. Lūk, daži no vārdiem! Latviešu ārstu biedrības priekšnieks, Veselības departamenta direktors, politiķis, atturības darbinieks un oftalmologs LU privātdocents Gustavs Reinhards (1868–1937), ārsts, etnogrāfs, jūrniecības, izglītības un sabiedriskais darbinieks Ādams Butulis (1860–1937), Jelgavas ārsts un daudzu populārmedicīnisku grāmatu autors Pāvils Strautzelis (1864–1941), dermatovenerologs, 1905. gada revolūcijas dalībnieks Jūlijs Eliasbergs (1869–1945), oftalmologs, vēlāk profesors Ernests Jansons (1880–1945), ārste un literāte Anastasija Čikste-Rūtenfelde (1879–1962), ārste un sabiedriskā darbiniece Marija Mežance-Kronenberga (1887–1967), latviešu ārsts PSRS Rihards Juražs (1901–1938), zobārsts un literāts Kārlis Janaus (1874–1963), aptiekārs, politiķis un arodbiedrību darbinieks Ernests Morics (1889–1955), populārā naturopāte un sieviešu tiesību cīnītāja Dora Švīkule (1886–1974), Rīgas pilsētas 1. slimnīcas direktors Alberts Ziediņš (1879–1940) u.c. Kāds trāpīgs Raiņa vērojums 1925. gadā, ko tikpat labi varētu attiecināt uz mūsu dienām: „Uz laukiem neiet ārsti: kultūras nau. Bet nest kultūru negrib.”

Raiņa dienasgrāmatā un vēstulēs saglabājušies arī vairāku LU Medicīnas fakultātes mācībspēku vārdi. Par LU rektoru oftalmologu profesoru Jāni Rubertu (1874–1934) viņš izteicies atzinīgi, nosaucot par labu cilvēku. Mazāk veicies citam LU rektoram internistam un filozofam profesoram Mārtiņam Zīlem (1863–1945), kura akadēmiskā runa LU piecu gadu pastāvēšanas dienā 1924. gada 28. septembrī „Par miršanas un nemirstības problemiem no ārsta viedokļa” izpelnījusies šādu dzejnieka vērtējumu: „Zīle tura gandrīz teoloģisku runu, skandāls”. Nav veicies arī pirmajam anatomijas profesoram zviedru zinātniekam Gastonam Bakmanim (1883–1964), kurš lekcijas lasot sliktā vācu valodā, studenti nesaprotot, toties eksāmenā tiekot izgāzti. Kad Bakmanim aizrādīts, viņš pateicis, ka iešot prom, neesot pie tādiem mužikiem ko palikt. Tad studenti nobijušies un, lai pielabinātos, profesoram pasnieguši puķes. Domājams, ka Rainim to stāstījusi viņa mūža pēdējā mīlestība, par mēness meitiņu dēvētā Olga Kliģere (1898–1990), kas no 1922. līdz 1924. gadam LU Medicīnas fakultātē neveiksmīgi studēja vispirms ārstniecību, tad zobārstniecību.

Toties ļoti pozitīvs iespaids Rainim izveidojies par tiesu mediķi vecāko docentu Ferdinandu Neireiteru (1893–1945), kas, uzaicināts darbā LU no Vīnes, ātri iemācījās latviešu valodu un sāka tulkot latviešu rakstnieku darbus, kurus labprāt citēja savās lekcijās.

Rainis un ārsti, – lūk, šāds pavisam neliels ieskicējums tēmai, kas ir padziļināta pētījuma un monogrāfijas vērta.

Literatūra:

  1. Akmene E. Rainis, Aspazija un Jēkabs Nīmanis // Latvijas Ārsts, 1995, 5. nr., 47.–49. lpp.
  2. Kopoti raksti, R;., 1985–1988. 1.–6. sēj.
  3. Bērzons I. Stingrā biedre Dora // Leģendas, 2015, 7. nr., 54.–60. lpp.
  4. Burčika I. Rainis un Boriss Livšics // Latvijas Ārsts, 1995, 9. nr., 48.–49. lpp.
  5. Kiršentāls O. Pašam saulei būt un visus vest uz sauli! // Veselība, 1967, 9. nr., 16.–17. lpp.
  6. Rainis J. Kopoti raksti. R., 1977–1986, 1.–30. sēj.
  7. Rone B. Rainis: īstas un iedomātas sensācijas // Nedēļa, 2005, 15. janv.
  8. Ronis I. Latvija un Rainis. Noklusētas sensācijas un jauni fakti par 20. gadu Latviju // Nedēļa, 2003, 8., 10. dec.
  9. Vīksna A. Bērnu slimnīca un Rainis // Latvijas Ārsts, 1999, 6./9. nr., 2. v.

Nav komentāru