MedHist Rigensia

Šī gada 4. aprīlī aprit 100 gadu jubileja vienai no izcilākajām personībām Latvijas medicīnas, anatomijas un antropoloģijas vēsturē – Nikolajam Caunam  ( pirms uzvārda maiņas Nikolajs Fukss). Liels ir N. Caunas publicēto pētījumu klāsts – vairāk kā 70 raksti anatomijā publicēti ASV un Anglijā izdotajos medicīnas žurnālos. Taču arī Latvijas anatomijas un antropoloģijas vēsturē N. Cauna ir atstājis savu mantojumu. Nikolajs Cauna dzimis 1914. g. 4. aprīlī Rīgā. Pēc pirmā pasaules kara atgriezies ar ģimeni no bēgļu gaitām Krievijā, turpinājis mācīties vispirms Rīgas 23. pamatskolā, tad  Rīgas 2. ģimnāzijā, apgūstot grieķu un latīņu valodu. 1932. gadā imatrikulējās LU Medicīnas fakultātē.

N. Cauna vada praktiskos darbus anatomijā LU studentiem 1940. gadā

Anatomijas profesors J. Prīmanis uzreiz ievēroja izcilo studentu, kam anatomija, atšķirībā no vairuma studējošo, grūtības nesagādāja. Tāpēc jau 1933. gadā viņš piedāvāja jaunajam studentam subasistenta vietu Anatomijas katedrā. N. Cauna labi zīmēja, kaligrāfiski rakstīja, tāpēc daudz tika nodarbināts muzeja darbā. J. Prīmaņa Anatomijas muzejā vēl tagad apskatāmi N. Caunas veidotie palielinātie ģipsī atlietie plaukstas un pēdas preparāti.

1934. gadā J. Prīmanis piedāvāja N. Caunam pievērsties zinātniskam darbam antropoloģijā – nozarē ar kuru aizrāvās visa Anatomijas katedra. Tā kā Kurzemes, daļēji arī Vidzemes un Zemgales antropoloģijas problēmas vairāk vai mazāk bija apjaustas, izvēle krita uz tobrīd vismazāk izpētīto Latvijas reģionu – Latgali, kam N. Cauna nesvārstīdamies piekrita. Viņš izmērīja, nofotografēja un noteica asinsgrupas 700 indivīdiem vecumā no 22 līdz 25 gadiem četros Latgales apriņķos – Jaunlatgales, Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils. Arī šodien N. Caunas aprakstītā Jaunlatgales ( Abrenes) latviešu grupa paliek kā vienīgais šī reģiona latviešu publicējums. Ļoti nozīmīgs ir fakts, ka N. Cauna kā pirmais no antropologiem ietvēra savā pētījumā arī asins grupu analīzi. Viņš pamanīja, ka arī asins grupās atainojas izteikta diference starp rietumu daļas un austrumu latviešiem. Autors konstatēja ka viņa savāktajā materiālā  vismazāk variē I jeb (0) asinsgrupa, bet pretstatā tam  izteiktu ģeogrāfisko gradientu uzrāda  II (A) un III (B) asinsgrupas. To sastopamība arī noteica pamatatškirības starp Latvijas rietumiem un austrumiem. Var droši sacīt, ka viņš bija   šīs antropoloģijas nozares (seroloģijas)  aizsācējs Latvijā.

N. Cauna veic antropoloģiskos mērījumus Latvijas armijā

1938. gada 16. februārī  N. Cauna tika iesaukts obligātajā karadienestā un norīkots Cēsu kājnieku pulkā. Taču arī šo laiku  N. Cauna   nolēma  izmantot lietderīgi  un papildināt  Latvijas armijas latgaliešu pētījumu ar karavīru datiem no citiem Latvijas novadiem. Tā uzkrājās visu novadu  karavīru (3189 cilvēki)  antropoloģiskais materiāls, kuru gan viņš nepaspēja nopublicēt. To jau 90. gados veica tolaik Anatomijas katedras asistente I. Kokare.

1936. gadā, uzsākot lielo reģionālo latviešu antropoloģiskās izpētes programmu,  N. Cauna organizēja un vadīja Vecpiebalgas  ekspedīciju. Tomēr N. Caunas zinātniskās intereses neaprobežojās ar mūsdienu iedzīvotāju pētījumiem, viņa zinātniskajā redzeslokā  bija  arī pētījumi par seno cilvēku zobu sistēmu. Vēl tagad Anatomijas muzejā var apskatīt N. Caunas zinātnisko mantojumu odontoloģijā (zobu pētniecībā), kurā arī viņš bija aizsācējs.

Medicīnas fakultāti N. Cauna  ar atzīmi „loti sekmīgi” beidza 1942. gadā.        Otrais pasaules karš Latvijā beidzās ar lielas daļas mediķu došanos trimdā. Arī N. Cauna ar ģimeni 1944. gadā  devās uz Vāciju. Nodibinoties Baltijas universitātei, 1946. gadā N. Cauna tajā līdz pat 1948. gadam lasīja lekcijas un vadīja praktiskos darbus anatomijā, izveidoja pat nelielu muzeju.  1948. gadā  viņu uzaicināja par lektoru Anglijā, kur viņš pavadīja 13  nākamos gadus, docējot Darhamas  Universitātes Medicīnas fakultātes  Anatomijas institūtā.

Pēc otrā pasaules kara viņa interešu  lokā bija vairs tikai anatomija. Anglijā 1954. gadā N. Cauna aizstāvēja maģistra, bet 1961. gadā doktora zinātņu grādu.   1961. gadā pēc prof. J. Prīmaņa uzaicinājuma,  kas tolaik strādāja Pitsburgas universitātē,  N. Cauna  pārcēlās uz Ameriku, kļūstot par  Pitsburgas universitātes  anatomijas profesoru.

N. Cauna ar sievu Dzidru anatomikumā 1999. gadā. Kopā ar prof. G. Jēču un prof. J. Vētru

1999. gadā N. Cauna apciemoja savu „Alma Mater”, iegriežoties arī anatomikumā. Šeit viņš sastapa savu pirmskara kolēģi un draugu, arī prof. J. Prīmaņa asistentu Kārli Arāju. Iepazīšanās ar J. Prīmaņa muzeju un viņa kolēģu piemiņas saglabāšanu, bija iemesls tam, ka prof. N. Cauna ziedoja lielu summu studentu un pasniedzēju zinātnisku darbu publicēšanai.

Netiešā veidā N. Cauna vēl paguva iesaistīties un izteikt savu viedokli par augstāko medicīnisko izglītību Latvijā, 1999. gadā  žurnālā „Latvijas Ārsts” publicējot rakstu „Medicīnas skolas pārejas laikmetā”.  Mūžībā N. Cauna aizgāja 2007. gada 12. septembrī. Šodien, vērtējot viņa devumu, jāatzīst, ka nenoliedzami viņš bija izcilākais latviešu anatoms pēc otrā pasaules kara.

Vairāk varat izlasīt :

Cauna N. Par latviešu asinsgrupām // Ārstniecības žurnāls.-R.- 1943.- Nr. 4.- 254.-265. lpp.

Kokare I., Cauna N. Latviešu vīriešu somatisko pazīmju teritoriālā mainība 1939. gadā // Acta medico-Historica Rigensia .- 1999.- vol. IV (XXIII).- 373.-390. lpp.

Cauna N. Medicīnas skolas pārejas laikmetā // LĀrsts.- 1999.-nr. 5. 301.-303. lpp.

Grāvere R. Anatoms antropologs Nikolajs Cauna // LU Raksti, 2011., 263. sējums.