Mums jāpārdzīvo šis laiks – un mēs to pārdzīvosim

MVM_52589_Falb_165_17_lapa_2

Ārsts Jēkabs Nīmanis (1892-1979)

Leģendārais bērnu ārsts Jēkabs Nīmanis (1892—1979) savā 1943. gada grāmatā “Mazbērns” rakstīja:

“Karavīram neprasa, vai viņš spēj, viņam jāvar. Arī bērnu vecākiem tagadējos laikos ir jāvar daudz kas. Mazbērni vairāk kā senāk ir jāuzrauga un jāizolē no ārpasaules, no kurienes briesmas draud vairāk nekā jebkad. Mums jāpārdzīvo šis laiks, un mēs to pārdzīvosim.”

Cik aktuāli, tiesa gan, pilnīgi citā vēsturiskā situācijā un laikā, skan šie bērnu ārsta vārdi, tomēr nemainīgas palikušas ārstu pūles cīņā ar slimībām un epidēmijām. Varbūt tieši tāpēc ir vērts atgādināt, kādas grūtības pārdzīvoja un kā ar tām tika galā iepriekšējās mediķu paaudzes.

 

 

1922. gada pavasarī plaši plūdi nodarīja lielus zaudējumus Daugavpilij, applūda Grīva un pat Kalkūni. Ģenerālis O. Dankers norīkoja J. Nīmani par glābšanas daļas vadītāju. Cīņā ar dabas katastrofu palīdzēja Amerikas Sarkanais Krusts un arī lēdija Luīze Pedžeta no Anglijas, kas tajā laikā viesojās Latvijā. Tika organizētas bērnu ambulances un ēdināšanas punkti. Darbs bija smags, un tādu šo laiku atcerējās J. Nīmanis: “Ar grūtībām varējām piekļūt pie grimstošām mājām ar iedzīvotājiem un kustoņiem, lai sniegtu medicīnisko palīdzību. Visi strādājām dienām un naktīm, bijām pārguruši. Bet pienākums pārvarēja visu.”

J. Nīmanim pieder arī plašākais pirmskara pētījums “Par dzīvi un nāvi Rīgā” (1932), kurā viņš sniedz slimību statistiku un apraksta epidēmijas un cīņu ar tām. 20. gadsimta sākumā Rīgu bieži piemeklēja dažādas epidēmijas, piemēram, 1907.—1909. gadā atguļas tīfs, 1909.—1910. gadā — izsitumu tīfs. Tajā pašā 1910. gadā Rīgu piemeklēja holēras epidēmija.

Epidēmijas bieži ir saistītas ar kara sekām. Piemēram, kā Napoleona karu sekas Baltijas guberņās 1812.—1813. gadā izraisījās izsituma tīfa epidēmija. Tās aculiecinieks vācbaltu ārsts akadēmiķis Karls Ernsts Bērs (1792—1876), kurš 1812. gada tīfa uzliesmojuma laikā uzturējās Rīgā, rakstīja, ka visas lazaretes pārpildītas ne tikai ar ievainotajiem, bet vēl vairāk ar tīfa slimniekiem. Palīgā no Tērbatas (Tartu) Rīgā ieradās 25 medicīnas studenti, no kuriem 23 paši izslimoja šo slimību, viens pat nomira. Arī Bērs saslima ar karsoni, kas, kā vēlāk izrādījās, bija tīfs.

Vērts iepazīties ar 1813. gadā Tērbatā izdoto brošūru “Rekomendācija mācību iestādēm, kā aizsargāties  no lipīgām slimībām”. Tajā izteikts nepārprotams brīdinājums, ka slimība ir ļoti bīstama, dažkārt no pieciem saslimušajiem četri mirst, turklāt tā izplatās arī tais vietās, kur nav primāru izcelšanās cēloņu: “[..] Lai aizsargātos no tādām lipīgām slimībām, rekomendējam neielaisties nekādos kontaktos ar slimajiem un pat ar veseliem to namu iedzīvotājiem, kur atrasta slimība. [..] Ievērot vislielāko tīrību, biežāk mainīt apģērbu un veļu, bieži sevi apmazgāt ar etiķi! [..] Ja kāds ir saslimis, to ātri vajag izolēt no veselajiem, taču tas jādara slimības pašā sākumā.” Īpaši uzsvērts, ka “Nedrīkst savās mājās uzņemt tikko atbraukušos [..], jo citādi šī sērga izplatīsies tālāk visā pilsētā”. Vai nav ļoti atbilstoši šodienas situācijai?

Runājot par 20. gadsimta pirmās puses epidemioloģisko sitāciju Rīgā, jāsecina, ka arī nākamie gadi nebija labāki. Pilsētā plosījās vēdera tīfs, īstās bakas, skarlatīna, difterija, dizentērija un citas slimības. Pirmā pasaules kara laikā 1917. gadā Rīgu sevišķi spēcīgi skāra dizentērija. 1918. gada nogalē  nāves pļauju Rīgā uzsāka influence jeb spāņu gripa, kas īpaši bīstama bija slimniekiem, kas sirga ar sirds un elpošanas orgānu slimībām. Kā minēja Dr. Nīmanis, kara, revolūcijas, pilsoņu kara un bada gadi sagrāva visus normālas dzīves apstākļus.

Latvijas valsts pirmajos gados Rīgā centās mazināt augsto mirstību, apkarot epidēmijas, uzlabot iedzīvotāju veselību un sociālo stāvokli. Rīgas pilsētas Veselības nodaļas uzdevums bija — “ir un būs sargāt dzīvību no šūpuļa līdz kapam.” 1926. gadā statistiķis B. Šrenks publikāciju “Par dzīvību un nāvi mūsu vidū” konstatēja: “Te nu no Rīgas saslimšanas un miršanas skaitļiem krīt acīs, ka tagadnē mēs visvairāk esam piemeklēti no divām akūtām slimībām tādā mērā, kas izrādās nenormāls, salīdzinot ar citām pilsētām un valstīm. Šīs slimības, kas  Rīgā plosās, ir vēdera tīfs un šarlaks.”

Laikā no 1920. līdz 1925. gadam Rīgā caurmērā ik gadus reģistrēti 342 saslimšanas un 47 miršanas gadījumi ar vēdera tīfu. Salīdzinot ar citām Eiropas pilsētām, Rīgas situācija ir daudz dramatiskāka. Šajā periodā Rīgā vidējā mirstība ar tīfu ir 17 cilvēku uz 100 000 iedzīvotāju, kamēr Lielbritānijas pilsētās šis rādītājs ir 10,5. Sevišķi lielus apmērus tīfs Rīgā sasniedza 1924. gadā.

 

Bērnu saimes nāvīgākais ienaidnieks — šarlaks

Saskaņā ar B. Šrenka datiem starptautiski uz 100 000 iedzīvotāju lielākoties bija tikai 1—3 miršanas gadījumi ar šarlaku jeb skarlatīnu. Izretis šis skaitlis pacēlās līdz 5—6 slimības upuriem. Bet Rīgā 1920.—1925. gadā šis mirušo skaits caurmērā sasniedza 19 gadījumus uz 100 000 iedzīvotāju.  Sešu gadu laikā Rīgā ik gadu tika atzīmēti vidēji 57 nāves no šarlaka. Šie rādītāji bija līdzvērtīgi Lielbritānijas rādītājiem, lai gan mirušo skaits bija daudz lielāks, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu.

Picture1sarlaks

Rīgā šarlaks bija ne tikai biežs, bet arī nāvējošs viesis. Laikā no 1901. līdz 1925. gadam šarlaka letalitāte caurmērā veido 23,4 %. Bet šarlaka sekas neaprobežojas tikai ar miršanas statistiku, šī slimība bieži izraisīja dzirdes traucējumus, nieru iekaisumu, sirdsvārstu bojājumus un citas pavadošās kaites.

 

Picture1 melngaailisKomponists Emilis Melngailis (1874—1954) savās atmiņās raksta: “Nākošais pēc manis pasaulē ieradās brālītis Pēteris, kas pēc šarlaka daudz ko no veselības zaudēja, arī redzes pilnību. Tas sasniedza gan vīra gadus, bet nomira jauns ar diloni. Bija vēl divas māsiņas, Almiņa ar Antoniju, vēl brālītis Sašiņa, kas visi pēc kārtas trīs gadu vecumā nobeidzās vai nu ar plaušu karsoni, vai kādu karstuma guļu.” Spilgtu liecību atrodam Latvijas Universitātes profesora Jēkaba Prīmaņa (1892—1971) 1930. gadu vidū organizēto antropoloģisko ekspedīciju pierakstos. Tā 1937. gadā Jaunpiebalgā starp antropoloģiski mērītajiem un aptaujātajiem  respondentiem vairāki pusmūža cilvēki atzinās, ka viņi bērnībā pārslimojuši šarlaku un sekas vienā gadījumā bija kurlums, otrā intelekta zudums.

Dr. J. Nīmanis, kurš 1925. gada 8. decembrī kļuva par Rīgas Armitsteda Bērnu slimnīcas direktoru, bieži saskārās ar dažādām slimībām. Viņš bija pirmais no slimnīcu vadītājiem, kurš sabiedrības informēšanai un izglītošanai aicināja palīgā žurnālistus. Kādā 1927. gada intervijā Dr. Nīmanis stāsta, ka slimnīcā epidēmijas apstākļos paredzēto 400 slimnieku vietā ārstējās 450 mazie pacienti, bet saslimušo skaits sasniedz 500 bērnu.  Bez saviem tiešajiem darba pienākumiem slimnīcā viņš pats rakstīja daudzus informatīvus rakstus, lai izglītotu sabiedrību. Gandarīts par paveikto kādā publikācijā J. Nīmanis raksta, ka 1926. gadā no šarlaka izveseļojies 121 slimnieks, bet miris 46 (2,29%). Salīdzinot ar 20. gs. sākumu, ārsts šo rādītāju atzina par zemu, kas ir slimnīcas personāla panākums. Šarlaka epidēmija atslāba tikai 1934. gadā, bet jau 1935. gadā atsākās.

Screen Shot 2020-04-28 at 14.11.39

Rīgas pilsētas Džeimsa Armitsteda bērnu slimnīcas E-II (šarlakas) nodaļa pacienti un personāls. Rīga, 1926. gads

Bez šarlaka Rīgā bija izplatītas arī citas bērnu infekcijas slimības. 1927. gadā ar 3150 reģistrētiem saslimšanas gadījumiem sevi pieteica masalas. Pateicoties ārstu un sabiedrības kopējām pūlēm, slimību izdevās apturēt 1930. gadā. J. Nīmanim bija jāatzīst, ka epidēmiju pamatā diemžēl ir iedzīvotāju zemais kultūras līmenis.

Apkopojot un izvērtējot pirmajos sešos neatkarīgās valsts gados paveikto infekcijas slimību apkarošanā, Rīgas pilsētas Veselības nodaļas vadītājs Augusts Pētersons (1878—1966) izdevumā “Tautas veselība” 1927. gadā atzina, ka ar ārstu un sabiedrības kopējām pūlēm slimību sastopamības dinamika krasi mainījusies. Izsitumu tīfs no 4361 saslimšanas gadījuma 1920. gadā samazinājās līdz 72 gadījumiem 1926. gadā Latvijas austrumos. Līdzīga statistika ir arī par dizentēriju, ar ko 1920. gadā slimoja 5479 cilvēki, bet 1926. gadā — 146. Atguļas tīfa gadījumi šajā laikā no 547 gadījumiem saruka līdz trim, un varēja secināt, ka šis tīfa paveids tikpat kā izskausts. Vēdera tīfs samazinājies par trešdaļu, un 1926. gada deviņos mēnešos konstatēti vairs tikai 612 saslimšanas gadījumi iepretim 1615 slimniekiem 1920. gadā. Uz pusi samazinājās difterīta izplatība — 1920. gadā bija 1159 saslimšanas gadījumi, bet 1926. gadā tikai 665. A. Pētersons atzina: “Mēs esam pratuši šīs slimības  samērā ātri izbeigt. Viņu lielais skaits 1920.—1922. gadā izskaidrojams ar  bēgļu atgriešanos dzimtenē.”

MVM_22024_Falb_137_16

Rīgas pilsētas Džeimsa Armitsteda bērnu slimnīcas apmeklētāju roku mazgāšana. Rīga, ap 1925. gadu

Šarlaks bija no tām retajām slimībām, kuras saslimstība diemžēl nemazinājās. Tieši pretēji, slimība pieauga, piemēram, no 1450 gadījumiem 1924. gadā līdz 2767 slimniekiem 1925. gadā. 1926. gadā bija reģistrēti 2307 saslimšanas gadījumi. Bērnu ārsti bija ļoti satraukti par šarlaka uzliesmojumu, un var teikt, ka Gerharda Federa (1890—1974) 1928. gada publikācijas “Vai nākošā šarlaka epidēmija Rīgā novēršama” doma ir aktuāla arī šodien: “No sanitārpolicijas viedokļa šarlaka apkarošanas mērķis ir,  cik iespējams, samazināt saslimšanas gadījumu skaitu. Pilsēta, kurā šarlaks sporādisks, skaitīsies par labi nostādītu. No imunologiskā viedokļa šarlaka saslimšanas izskaušana nav mērķis pats par sevi. Ne nosargāt neimūnu populāciju no liktenīgās infekcijas, bet izplatīt starp iedzīvotājiem imunitāti un ar to atņemt briesmas kontaktam ar šarlaku — tas ir apkarošanas ideāls. Šarlaka saslimstības krišanās tad notiek pati no sevis. Endēmisks šarlaks acumirklīgos apstākļos tāpēc nav absolūts ļaunums. Kultivējot vīrusu dabiskā pasāžā, tas dod imunitāti pret jaunu saslimšanu ne tik vien tiem, kas izgulējuši tipisko šarlaku, bet arī netipiski izslimojušiem un “mēmi” inficētiem. Epidēmija vienmēr ir ļaunums. Arī beidzamā šarlaka epidēmija 1925.—1927. gadā Rīgā nebija izņēmums.”

 

Literatūra:

Vasiļjevs, K. No cīņas ar izsitumu tīfu Baltijā vēstures. // Iz istorii medicini, 1959, 2. sējums.

Feders, G. Vai nākošā šarlaka epidēmija Rīgā novēršama. Latvijas Ārstu žurnāls, 1928, Nr. 7—8.

Nīmanis, J. Rīgas pilsētas slimnīcas. // Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. Rīga, 1932.

Šrenks, B. Par dzīvību un nāvi mūsu vidū. Izglītības ministrijas mēnešraksts, 1926, 10. burtnīca.

Grāvere R. Carpe diem! Satveri dienu! Bērnu ārsta Jēkaba Nīmaņa dzīves stāsts. Rīga, 2019.

 

Nav komentāru