Pirmā latviešu anatoma Jēkaba Prīmaņa portrets

Jēkabs Prīmanis MVM_59210_Ff_7529

Jēkabs Prīmanis
MVM_59210_Ff_7529

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Caurskatot šā gada laikā muzeja krājumu papildinājušās fotogrāfijas, uzmanību piesaista Latvijas neatkarības cīņu dalībnieka, pirmā latviešu anatoma, anatomikuma veidotāja, pedagoga un zinātnieka Jēkaba Prīmaņa (1892 – 1971) portrets. Šajā fotogrāfijā anatomijas pasniedzējs pozē stāvam pie kailas sievietes torsa.

Pēc atvaļināšanās no Latvijas armijas, Prīmanis uzsāka darbu Latvijas Universitātes Anatomijas katedrā, ar laiku kļūstot par izcilu anatomijas pasniedzēju, kuru spilgti atceras vairākas ārstu paaudzes. Un ne tikai – no 1922. līdz 1944. gadam Prīmanis Mākslas akadēmijā studentiem lasīja lekcijas plastiskajā anatomijā. Māksliniece Margarita Kovaļevska atminas lekciju, kuras laikā Prīmaņa palīgs gluži kails stāvēja auditorijas priekšā, kamēr „Prīmaņa kungs ar krāsainiem krītiņiem vilka uz viņa miesas muskuļu formas, lika puisim uzspringt, atslābt, viss uz mata tāpat kā pagājušā lekcijā ar mugurpuses muskuļiem. Cik labi, ka lekcija beidzās un puisis iekāpa biksēs.”[1]

Topošie mākslinieki bija lepni, ka viņus anatomijas studijās ievadīja tas pats profesors, kurš mācīja jaunos ārstus Latvijas Universitātē. Mākslas akadēmijas audzēkņi viņu cienīja, pat mīlēja, jo profesors mīlēja savu priekšmetu un arī tos, kurus mācīja. Tie gleznotāji no Purvīša darbnīcas, kas teica, ka anatomija viņiem nav vajadzīga, nāca likt eksāmenus gadiem ilgi. Beigās jau tomēr profesors iežēlojās un ielika trijnieku.[2]

Ārsts, publicists Miervaldis Birze, atceroties savu anatomijas pasniedzēju, atminas, ka Prīmanis topošajiem mediķiem, demonstrēja jauno mākslinieku anatomiskos zīmējumus un ieteica apmeklēt Mākslas akadēmijas audzēkņu darbu izstādes. „Apmeklējām arī, un tas ievadīja dažu labu vēlākās mecenāta gaitās, jo tolaik vairums mediķu, kā naudīgi cilvēki, gribēja ne tikai cienīt, bet arī personīgi iegādāties mākslas darbus.”[3]

Kailās sievietes torss, kuru redzam fotogrāfijas aizmugurējā plānā, ir viens no 20-tajos gados pagatavotajiem ģipša modeļiem. Šādas mulāžas – ķermeņa daļu atveidojumi dabiskajā lielumā ģipsī, vaskā vai parafīnā, visbiežāk dokumentējot ķermeņa pataloģijas vai anomālijas, kalpoja kā uzskates materiāli studentu apmācībās un Anatomijas muzeja ekspozīcijā. Šajā fotogrāfijā ģipša mulāža nedaudz atgādina antīku skulptūru,  netieši norādot uz profesora plašajām zināšanām mākslā. Pats profesors veras tieši fotogrāfa objektīvā un nojaušams, ka arī labs humors viņam nav svešs. Skatiens, ass un skaidrs, vēsta par Prīmaņa prāta asumu un mērķtiecību. Fotogrāfija uzņemta 20-tajos gados – Prīmaņa darbības augšupejas sākuma posmā. Tiesa gan fotogrāfa vārds līdz mūsdienām nav saglabājies, bet pati fotogrāfija kādreiz piederējusi Liepājas ārstei Hertai Polis un muzejā nonākusi kā dāvinājums no viņas mazmeitas.

 

  1. Kovaļevska M. Deviņpadsmit. – Ziemeļblāzma, 1973. – 128. lpp.
  2. Grāvere R. Tā mēs atgriežamies… – Rīga: Skaldu raksti, 2017. – 107. lpp
  3. Birze M. Hic locus est// Acta medico-historica Rigensia. – Vol. II (XXI). – Rīga, 1994. – 318. lpp.

Nav komentāru