Angļu sviedri- epidemioloģiska un vēsturiska mistērija

Sudor-AnglicusSlimniekuArstesana

Angļu sviedru slimnieka ārstēšana. Avots: Gemeinfrei, https://www.welt.de/180675502

 

Angļu sviedri – epidemioloģiska un vēsturiska mistērija

Šobrīd, kad ārsti un zinātnieki cīnās visiem spēkiem, lai atrastu skaidrojumu līdz šim nepazīstamai slimībai un galu galā to uzvarētu, un pasargātu cilvēci no briesmīgas katastrofas, ir interesanti atskatīties pagātnē un noskaidrot, vai līdzīgas situācijas jau nav bijušas sastopamas.

15.gs. beigās Angliju pārsteidza bīstama infekcijas slimība, kuras viena no redzamākajām pazīmēm bija spēcīga svīšana, tāpēc tā ieguva nosaukumu „angļu sviedri” jeb sudor anglicus. Sastopami arī citi šīs slimības apzīmējumi: sviedru mēris, Pestis Britanica, Ephemera Britanica, Hydropyretus, Hydronosus, Sudoriferus morbus u.c. Laika posmā no 1485. līdz 1551. gadam slimība Lielbritānijas teritorijā izraisīja piecas epidēmijas, no kurām viena ielauzās arī kontinentālajā Eiropā. Kopš 16. gs. vidus ziņas par saslimšanu ar angļu sviedriem vēstures avotos vairs neparādās. Jāpiebilst, ka slimība ar līdzīgiem simptomiem, saukta par Pikardijas sviedriem, bija izplatīta Francijas ziemeļos no 18. gs. sākuma līdz 19. gs. vidum. Atšķirībā no mēra ierosinātāja – baktērijas Yersinia pestis – angļu sviedru slimības ierosinātājs joprojām nav atklāts.

Ziņas par angļu sviedriem pirmo reizi parādījās Anglijas valdnieka Henrija VII  (1457-1509) ,Tjūdoru dinastijas dibinātāja, valdīšanas laikā, 1485. gadā pēc Bosfortas kaujas. No armijas daļām slimība tālāk izplatījās Londonā. Joprojām nav noskaidrots, kas bija tās izcelsmes avots un kur tas atradās. Medicīnas vēsturnieki izvirzījuši hipotēzi par  iespējamu slimības ienākšanu Anglijā ap 1480. gadu no Mazāzijas caur Rodas salu, kur to varētu būt ieveduši turki.

Šīs slimības aizsākuma liecinieks, franču ārsts Tomas Leforstjērs (Le Forstier), kurš bija Henrija VII galma ārsts un epidēmijas laikā atradās Londonā, aprakstījis slimības simptomus: tā sākās pēkšņi, ar spēcīgām galvassāpēm, vemšanu, kakla un ķermeņa sāpēm un drudzi. Slimnieks kļuva apātisks, tam piemetās baiļu sajūtas un delīrijs, kā arī spēcīga miegainība. Viņš sāka ļoti stipri svīst ar spēcīgi smakojošiem sviedriem (pēc aculiecinieku pierakstiem – pēc iepuvušam olām). Nāve varēja iestāties 24 stundu laikā kopš salimšanas brīža. 1485. gada vasaras nogalē un rudens sākumā, piecu nedēļu laikā kopš epidēmijas sākuma, Londonā nomira vairāki tūstoši cilvēku. Neskatoties uz slimības samērā īso uzkavēšanos vienā vietā, lokāli pat tikai dažas nedēļas, tā prasīja ļoti daudz upuru. Vissmagākā no visām angļu sviedru epidēmijām bija ceturtā, kura aizsākās 1529. gadā un izplatījās arī ārpus Anglijas, kontinentālajā Eiropā. Par 1529. gada angļu sviedru epidēmijas plosīšanos Eiropā, tajā skaitā arī Baltijas jūras piekrastes zemēs, vācu ārsts un medicīnas vēsturnieks Kristofers Gotfrīds Gruners (Ch. G. Gruner, 1744-1815) apkopojis avotu un traktātu fragmentus, kuros pieminēti angļu sviedri. Krājums izdots pēc Grunera nāves, 1847. gadā. Tajā atrodams fragments no arhidiakona Dītera Šrodera (Dieter Schröder, 1670-1753) darba par  Vismāras  pilsētas vēsturi (Kurze Beschreibung der Stadt und Herrschaft Wismar, 1743), kurā minēts, ka „1529. gada vasarā Vismārā izplatās angļu sviedri, sākumā Hamburgā, tad Lībekā, caur Meklenburgu, Pomerāniju, Prūsiju, Livoniju un tā tālāk…” Iespējams, šis avots (vai kāds cits)  devis pamatojumu ievērojamajiem Latvijas medicīnas vēsturniekiem Izidoram Brensonam un Arnim Vīksnam secināt, ka angļu sviedri ir plosījušies arī  Latvijā un saistībā ar to 1530. gadu sākumā miruši daudzi cilvēki, īpaši Vidzemē. Taču ne visi vēsturnieki piekrīt šim apgalvojumam, kā argumentu minot, ka drošas norādes, kas apliecinātu, ka tieši angļu sviedri būtu bijuši mirstības iemesls, Latvijas vēstures avotos nav atrastas. Tomēr iespēja, ka slimība paviesojusies arī Latvijā, ir visai ticama, jo epidēmija skāra lielākās Hanzas savienības pilsētas vācu zemēs un arī Krievijā, kur slimība visdrīzāk varēja nonākt caur Rīgu kā Hanzas savienības locekli.

Tiklīdz cilvēkam konstatēja saslimšanu, tika uzsākta ārstēšana pēc ārsta ieskatiem, balstoties uz tā laika zināšanām un priekštatiem par slimību cēloņiem. Viduslaiku ārstam, nosakot ārtēšanas gaitu, vadoties pēc īpašiem reglamentiem, vajadzēja konstatēt, vai slimība „nāk no karstuma vai aukstuma”.  Sakarsušos vajadzēja atvēsināt, vēsos – sasildīt. Slimniekiem piemēroja arī atbilstošu barošanu. Izpētot aptiekāru  receptes, ir noskaidrots, ka angļu sviedru slimnieki tika ārstēti ar visai savdabīgiem, taču tajā laikā populāriem medikamentiem, tostarp ar dažādiem pulveriem un mikstūrām, piemēram, teriaku. Pie sirdsklauvēm izrakstīja karoti rožūdens ar „sirdspulveri”, kura sastāvā bija samalti koraļļi, pērles vai citi dārgakmeņi un cukurs. Ārstniecības procesā izmantoja arī opiju un citas tolaik izplatītas drogas, kā arī dažādus spēcīgi smaržojošus augus, sajauktus ar vaļa sekrētu smaržu noturībai, kurus ievietoja bizamābolā (īpašs apaļš metāla trauks ar spraugām) un pakāra slimniekam kaklā. Varēja izmantot arī sasmaržotu drānu. Lai uzturētu siltumu, izmantoja speciālas gultas pannas no vara vai māla ar caurumotu vāku.

Bizams

Bizamābols MVM krājums

 

 

 

 

Panna

Gultas panna. 18.gs. (varš), MVM krājums

 

 

 

 

 

 

Slimības sākumā, tās akūtajā fāzē, pirmajās 24 stundās, slimnieks nedrīkstēja ne ēst, ne dzert. Lai uzturētu viņa spēkus, mutē ielika saldu, stipri cukurotu ievārījuma gabaliņu.

Lai slimnieks daudz svīstu, viņš bija jāsargā no auksta gaisa, tāpēc telpu labi apsildīja, logus cieši aizvēra un aizklāja. Slimnieku ietina palagos un sasedza ar siltām segām vai kažokādām. Pēc reglamenta, ar linu dvieli bija jāapsien arī galva. Lai nodrošinātu pēc iespējas vairāk siltuma, slimniekus mēdza guldīt pa diviem vai trim vienā gultā, cieši kopā. Siltuma uzturēšanai arī veselie mēdza gulēt kopā ar slimniekiem. Daži ārstniecības  reglamenti paredzēja, ka virs slimnieka gultas jāierīko īpašs riņķveida baldahīns siltuma saglabāšanai. Tā kā novērojumi liecināja, ka pirms nāves angļu sviedru slimnieki mēdz iekrist dziļā, letarģiskā miegā, centās nepieļaut viņu aizmigšanu. Lai panāktu slimnieka palikšanu nomodā, tam pie nāsīm un deniņiem lika siltā etiķī, rožu vai lavandas ūdenī samērcētu drānu un slimniekus ar divu spēcīgu vīru atbalstu vadāja apkārt istabai.

Kad bija  pārvarēta krīzes situācija un slimnieks sāka atlabt, viņš drīkstēja atsākt ēst. Kā ārstnieciskās procedūras nozīmēja klizmas un asins nolaišanu.

15.-16. gs. rakstiskajos avotos daudzu autoratīvu mediķu un arī ierindas ārstu traktātos angļu sviedri aprakstīti kā no mēra atšķirīga slimība, kaut arī zināmas līdzības šo slimību starpā pastāv: straujā  izplatība, ātras nāves gadījumi, augstie miršanas rādītāji. Balstoties uz vēsturiskajiem dokumentiem, mūsdienu medicīnas vēsturnieki un virusulogi joprojām cenšas rast skaidrojumu šīs slimības cēloņiem. Vairākas izvirzītās hipotēzes jau ir noraidītas: lielākā daļa pētnieku ir pārliecināti, ka tā nav bijusi ne Q-drudzis, ne atguļas tīfs, ne arī Sibīrijas mēris vai gripa. Tā kā slimībai piemīt sezonāls raksturs  (parasti tā uzradās vasaras vidū un pazuda rudens sākumā), daži pētnieki uzskata, ka slimības pārnēsētāji varētu būt bijuši kādas sugas kukaiņi asinsūcēji, līdzīgi kā, piemēram, malārijas odi vai ērces  Sibīrijas encefalīta gadījumā, taču arī šī versija tiek uzskatīta par maz ticamu,  tāpat kā versija par saindēšanos ar tā saucamajiem melnajiem graudiem (ergotisms). 1997. gadā zinātnieki izvirzīja jaunu hipotēzi: angļu sviedri ir kāds hantavīrusa viduslaiku paveids. Hantavīrusa rezervuārs dabā  galvenokārt ir grauzēji un sikspārņi. Mūsdienās sastopami vairāki desmiti hantavīrusu tipu, kur katram ir sava saimnieku-grauzēju suga. Grauzēji izdala hantavīrusu ar urīnu, fēcēm un siekalām. Cilvēki visbiežāk inficējas, ieelpojot ar vīrusu piesārņotus grauzēju izdalījumus infekciozu aerosolu veidā. Laboratorijās, kur tiek turēti inficētie grauzēji, cilvēkam pietiek uzturēties tikai dažas minūtes, lai saņemtu devu, kas ir pietiekama infekcijas izraisīšani. Lai arī hipotēze par angļu sviedriem kā hantavīrusa paveidu šobrīd tiek uzskatīta par vispārliecinošāko, šīs slimības patiesais ierosinātājs joprojām palicis līdz galam nenoskaidrots.

Mūsdienās ārstiem un zinātniekiem epidemoloģiskajā cīņā ar pazīstamiem un nepazīstamiem vīrusiem, pateicoties zinātnes sasniegumiem, ir ļoti lielas priekšrocības, agrāk vai vēlāk vīrusi tiek atpazīti un uzvarēti.

Mistiskā slimība, kuru 15.-16. gadsimta mijā atnesa baltais apokalipses jātnieks un kura paņēmusi daudzu cilvēku dzīvības, joprojām paliek epidemioloģiska un vēsturiska mistērija. Jācer, ka medicīnas vēstures pētniekiem kādreiz tomēr izdosies atrisināt arī šo mīklu.

Izmantotie avoti un lieratūra:

https://reader.digitale-sammlungen.de/en/fs1/object/display/bsb10727510_00005.html

http://publikationen.ub.uni-frankfurt.de/frontdoor/index/index/docId/25803

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3917436/

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7088414/pdf/10354_2019_Article_701.pdf

https://www.lvi.lu.lv/lv/LVIZ_2011_files/4numurs/G_Gerhards_Epidemijas_LVIZ_2011_4.pdf

https://spkc.gov.lv/upload/Infekcijas_lim_statistika/Citi_epid_bileteni/hemoragiskais_drudzis_ar_nieru_sindromu.pdf

1 komentārs

  • Paldies Ingai par vēsturiski izsmeļošo rakstu, kas ir tik aktuāls pašlaik, pandēmijas laikā. Vēsture mūs māca, tāpēc tā ir jāzina!