Informēts, tātad apbruņots…

kādā rītā Lilijas sejā uzziedēja katrā vaigā pa sārtai rozei. Tās bija lielākās nelaimes zīmes. Ātrais dilonis. Bet Kuilene sacīja: nekad, Lilij, neesi izskatījusies tik skaista kā tagad. Vaigi kā no ziloņkaula, un tādas viņos krāšņas rozes.

Jonass Miesnieks, «Varkaļu Lilija»

Turpinot sarunu par laiku, kuru pārdzīvojam, šoreiz viena epizode par cilvēces mūžīgo biedu — tuberkulozi jeb diloni. Kā arī par dažiem aizmirstiem bruņiniekiem, kas stājās ceļā šai nāvējošai slimībai un, glābjot citus, nereti paši cīņā zaudēja dzīvību. Tuberkuloze — aizmūžiem veca slimība, kas laiku pa laikam cilvēcei par sevi skaudri atgādināja. Tās izkapts var nopļaut ikvienu, vai tas būtu zīdainis vai pieaudzis…

Rīgas 1909.—1911. gada statistika liecina, ka dilonis bija 1054 cilvēku nāves cēlonis no 415 000 iedzīvotāju, kamēr šarlaks, masalas, difterija un garais klepus kopā paņēma tikai 614 cilvēkus. Var izskaitļot, ka dilonis no slimību izraisītiem nāves gadījumiem veidoja 58,3 %. Turklāt, kā to apliecina paši ārsti, šī statistika patiesībā ir samazināta, jo dilonis kā saslimšanas un nāves cēlonis bieži  palika apslēpts aiz diagnozes grūtībām. Rīgā 1923. gadā tuberkulozes dēļ mira 28,8%, 1924. gadā — 21,4%, bet 1925. gadā — 21,8% uz 10 000 iedzīvotāju.

Pēc 1. pasaules kara visā Eiropā un pasaulē bija vērojams tuberkulozes uzplaiksnījums. Arī Latvijā tā norisa īpaši smagi un mokoši, ko noteica slimības divējādais raksturs — tā vienlaikus bija gan infekcijas, gan sociāla slimība. Rīgas pilsētas galvenais sanitārārsts no 1919. gada līdz 1924. gadam Dāvids Matvejs (1867—1925), raksturojot tuberkulozi, rakstīja: «Visas Eiropas un pasaules svarīgākā problēma ietvēra ne tikai tuberkulozes universālo izplatību, bet arī universāla līdzekļa tās ārstēšanai meklēšanu.» Valsts Veselības departamentam bija jāatzīst, ka pirmajos pēckara gados tam trūka līdzekļu cīņai ar šo briesmīgo slimību. Tā varēja ilgt gadiem, aptvēra visus sabiedrības slāņus, un skāra jebkuru cilvēku  ikvienā vecumā, no zīdaiņa līdz sirmgalvim. Pēc ārstu novērojumiem Rīgā ar diloni visvairāk mira ziemā un pavasarī, sevišķi daudz martā un aprīlī. Dilonim piedēvēja tautas slimības raksturu, un no 1922. gada to sāka dēvēt par tautas slimību. Mediķi vienā balsī skaļi deklarēja — «[..] tāpēc visām šķirām, valsts un sabiedrības iestādēm  jāapkaro diloņa izplatīšanās, kā tas jau sen notiek lielajās kulturālajās zemēs Anglijā, Francijā un sevišķi Vācijā.»

MVM_56690_Tpl_591

Propagandas plakāts, Francija, 1917. gads. Uzraksts vēsta: “Veselības inspektore parādīs tev ceļu uz veselību. Viņa apkaro tuberkulozi un bērnu mirstību. Atbalsti viņu!”

Šajā smagajā situācijā ārstam Aleksandram Auškāpam (1869—1927) nācās skarbi raksturot Latvijas valdības darbu veselības jomā: «[..] kamēr visur citur Vakareiropā uz tautu dzīvo spēku uzturēšanu griež, neskatoties uz lielām finansiālām grūtībām, saprotamā kārtā vislielāko uzmanību, pie mums šis vienīgais katras valsts un tautas pastāvēšanas un zelšanas faktors stāv pavisam novārtā, un tie, kam tas jāzin un jādara, nokrāmējas ar “žīdu un āriešu” pasaules uzskatu diezgan primitīvu iztirzāšanu, kas vien jau nozīmē, ka mūsu tauta, būdama no vecākām āriešu ciltīm, atrodas stiprā izvirtības stadijā.»

Kas ir šis sen aizmirstais dakteris Aleksandrs Auškāps, kas Latvijas veselības sistēmai velta tik rūgtus un aizvainojošus vārdus? Katrs, kas interesējas par Latvijas starpkaru perioda vēsturi, zina par pēdējā Latvijas izglītības ministra un kādreizējā  Latvijas Universitātes rektora Jūlija Auškāpa (1884—1942) traģisko likteni. Toties par viņa vecāko brāli, ārstu Aleksandru Auškāpu dzirdējis retais. Nav rodamas ziņas par viņu arī enciklopēdijās. Taču 20. gadsimta 20. gados viņš bija Rīgā iecienīts un pieprasīts plaušu un sirds speciālists, kuru vēlētos izcelt īpaši.

orig_817_77_0077_auskaps_aleksandrs

Dr. Aleksandrs Auškāps

Aleksandrs Auškāps dzimis 1869. gada 17. oktobrī Baižkalnu pagasta skolā skolotāja Jāņa Auškāpa (~1842—1912) un mājsaimnieces Annas (dz. Strante) daudzbērnu ģimenē. Mācījies Raunas pagasta un draudzes skolā, beidzis Cēsu apriņķa skolu, mācījies Jelgavas ģimnāzijā, nokārtojis gala pārbaudījumus Rēveles (Tallinas) guberņas ģimnāzijā. No 1888. gada studējis medicīnu Tērbatas Universitātē. 1888. gadā iestājies studentu korporācijā «Letonija». 1897. gadā beidzis Medicīnas fakultāti un 1898. gadā Tērbatā saņēmis ārsta diplomu. Sākumā strādājis par ārstu Limbažos, tad Lazdonā. No 1901. līdz 1904. gadam strādāja Dr. Teodora Volframa klīnikā. 1902. gadā iestājies Latviešu ārstu biedrībā. Pēcāk Krievijas armijas dienestā Melnās jūras kara flotē.

 

Atgriezies Latvijā 1907. gadā strādāja Ļaudonā, bet no 1911. gada Daugavpilī. 1. pasaules kara laikā mobilizēts un nosūtīts uz Simferopoli, vēlāk darbojās Pēterburgā. Pēc 1. pasaules kara atgriezās Latvijā un kā ārsts strādāja Rīgā, specializējoties iekšķīgās, sirds un plaušu slimībās. Līdz 1925. gadam dzīvoja un pacientus pieņēma Tērbatas ielā 1/3—18, pēc tam Dzirnavu ielā 31.

No 1921. līdz 1923. gadam, būdams arī žurnāla «Kopdarbība» līdzstrādnieks, viņš aktīvi piedalījās tuberkulozes preventīvā izglītošanā. A. Auškāps sarakstījis vairāk nekā desmit savā ārsta pieredzē balstītus, tuberkulozei un sociālās higiēnas jautājumiem veltītus rakstus. A. Auškāps mēģināja noteikt savu ieguldījumu cīņā ar tuberkulozes izraisīto postu, rakstīdams: «[..] cik vienai personai iespējams pēc savas saprašanas mēģināt palīdzēt diloņa slimiem tautas brāļiem ar piedzīvojumiem, ko esmu guvis vairāk kā 25 gadu ilgā diloņa slimo novērošanā.»

Darbība gan ārsta praksē, gan medicīnas atziņu iedzīvināšanā sabiedrības izpratnē prasīja daudz spēka. Nepilnu 44 gadu vecumā 1927. gada 4. martā Dr. A. Auškāps mira ar plaušu vēzi. Apbedīts Meža kapos. Pārbraucis no ārzemēm, savas dzīves pēdējā gadā jau būdams smagi slims ārsts atzina: «Es neskaitāmi daudz pārcietu, bet nu reiz esmu samierinājies ar dzīvi, jo pats pie sevis piedzīvoju, cik daudz ārsts var palīdzēt slimniekam.»

Aleksandra Auškāpa dzīve ir spilgts piemērs 20. gadsimta 20. gadu sākuma lielas daļas ārstu attieksmei pret veicamo darbu — ne tikai kā uz arodu, bet arī kā svētu kalpošanu sabiedrībai.

Visi lielie prettuberkulozes pasākumi Latvijā notika jau pēc viņa aiziešanas mūžībā, tomēr tieši A. Auškaps bija viens no pirmajiem celmlaužiem un izglītotājiem cīņā ar tuberkulozi. Pieminot viņu, atšķirsim žurnāla «Kopdarbība» 1923. gada  4.—26. numurus, kuros publicēti A. Auškapa vēsturiskais apcerējums par diloni un tā izzināšanas etapiem cilvēces vēsturē, gan padomi slimniekiem un viņu tuviniekiem, kā arī viņa izstrādātā prettuberkulozes programma.

Pēc Vircburgas Universitātes profesora Georga Stickera (1860—1960) ziņām, pirmās piezīmes par tuberkulozi jeb diloni rodamas seno hinduistu vēdās un eposos, kas datējami ar 1000. gadu pirms mūsu ēras. Tur slimības gaitu un tās iespaidu uz cilvēku salīdzina ar mēness dilšanu. Nosaukumi dilonis, delamais jeb delamā kaite  pie mums sen pazīstami un apzīmē plaušu tuberkulozi, caur ko organisms “dilst” jeb “izdilst”. Senajiem  āriešiem dilonis šķita famīlijas slimība, tātad iedzimta kaite. Lai izvairītos no slimības, viņu laulības kodeksā liela vieta tika atvēlēta brīdinājumam no laulībām ar diloņslimu cilvēku.

Dr. A. Auškāps par tuberkulozes attīstību Latvijā rakstīja, ka «pie Eiropas akmens tautām nav atrastas diloņa pēdas».

Mūsdienās, pēc daudzajiem arheoloģiskajiem izrakumiem kapulaukos, mēs slimības vēsturi zinām labāk. Te ieguldījumu devis cits ārsts — paleopatologs Vilis Derums (1899—1988), kurš atklāja tuberkulozes pēdas senākajiem tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotājiem.

Turpinot savu vēsturisko aprakstu par tuberkulozi, A. Auškāps raksta: «Tomēr tikai ar 16. gadu simteni ātri auga diloņa pētītāju skaits un līdz ar viņiem patoloģiski  anatomiskās zināšanas. Parīzes klīnicists Žans Fernels (1497—1558) minams par pirmo diloņa slimo cilvēku patoloģiskās anatomijas pētītāju, viņš pirmais diloņslimnieka plaušās atrada slimībai raksturīgos mezglus – tubercula

Vajadzēja vēl trīs simtus gadu nenogurstoša darba, lai galīgi noskaidrotu šo “tuberkuļu” specifiskās attiecības ar diloni.

Bailēs no saslimšanas ar tuberkulozi jau viduslaikos tika radīti dažādi aizsarglīdzekļi. Viduslaiku beigās jau bija izveidotas speciālas uzraudzības iestādes cīņai ar tuberkulozi, ar to nodarbojās īpaši apmācītas personas. Veronas ārsts Džirolamo Frakastoro (1476/8—1553) 1546. gadā konstatēja, ka «dilonis pielīp caur tuvu un ilgu satiksmi ar diloņa slimniekiem, kā arī caur atstātu diloņa slimnieku  drēbju, gultu un dzīvokļa lietošanu». Pamatojoties uz Frakastoro un Galēna (129—210) darbiem, Florences veselības padome 1753. gadā izdeva šādus noteikumus:

1) Diloņa slimniekiem jāguļ ērtās istabās, istabas jātur ļoti tīras, gaiss bieži jāmaina, jāvēdina [..].

2) Slimnieka gultā jātur tīra veļa. Gulta pati daudreiz jāmaina, tāpēc jātur gatavībā otra gulta.

3) Slimnieka krēpas jākrāj glāzēs vai māla traukos, trauki bieži jāmazgā.

4) Veļa un segas jātur vajadzīgā daudzumā.

5) Drēbes, ko nelieto, jāvēdina.

6) Koka un metāla priekšmeti bieži jāmazgā un jānoslauka.

Grīda jāmazgā, sienas jābalsina, gaisam jādod pie vaļējiem logiem brīva caureja, lai izgaisina ļaunos tvaikus.

Šis florenciešu likums lika ārstiem uzrādīt visus diloņa slimniekus, lai rātes sulaiņi iespētu atzīmēt slimnieku drēbes un mantas un mājas saimnieki nevarētu slimniekus padzīt. Par senajiem Florences veselības padomes norādījumiem Dr. A. Auškāps rakstīja: «Kaut mums būtu drusku kaut kas līdzīgs,» un turpinot piemin: «Visās kulturālās valstīs cīņa ar tuberkulozi tiek vesta valstiskos apmēros, tāpēc arī ir sekmes tās apkarošanā. Saprotams, ka šāda slimība ir izaicinājusi ārstus atrast zāles pret šo bīstamo ienaidnieku un tāpat ārstu apcerējumos kā tautas medicīnā mēs atrodam neskaitāmus līdzekļus pret diloni, kas visi ir malds. Mums ir tikai zāles, kas zināmos slimības gaitas laikos palīdz ķermenim cīnīties pret diloni.»

1893. gadā ārsts Gustavs Beldaus (1867—1919) rakstīja, ka dilonis ir dziedināma slimība: “Es teiktu, ka dilonis ir slimība, kas izdilst, bet darba biedrus, kas teicās “pēc savas metodes” izārstējuši, saukšu par vieglprātīgiem.”

Īsts tuberkulozes pētniecības laikmets sākās 1882. gada 24. martā, kad Berlīnes Fizioloģiskajā biedrībā mikrobiologs Roberts Kohs (1843—1910) demonstrēja  savu tuberkuļu bacili. Ar diloņa dīgļa jeb Koha baciļa atklāšanu sākās jaunas iespējas tuberkulozes ārstēšanā.

Būtisks ir arī cits aspekts, ko 19. gadsimta beigās ārsti saprata — tuberkulozes sociālo dabu. 1890. gadā Berlīnes universitātes profesors Maks Rubners (1854—1932) konstatēja, ka tuberkulozei ir cieša sasaiste ar dzīvokļu lielumu un tajā dzīvojošo iemītnieku skaitu. Tādēļ viņš minēja vairākus noteikumus, ko cilvēkiem vajag ievērot, lai izskaustu šo slimību:
1. Valstij jāpiegriež lielāka uzmanība dzīvokļu jautājumam.
2. Jāieved vispārēja pilsoņu izmeklēšana diloņa ziņā un slimo obligatoriska reģistrēšana, pieskaitot diloni pie bīstami lipīgām slimībām.
3. Jāizņem iz satiksmes tuvākiem bīstami slimnieki atklātās vietās, sevišķi skolās.
4. Jāgādā par sanatorijām vai mazām patversmēm pēc norvēģu tipa, ar 8—10 gultām. Sevišķi svarīgas sanatorijas ir tuberkuloziem bērniem.
5. Jāgādā ārstu un slimnieku kopēju personāls, kam ir sociāli higiēniska izglītība.

Par stāvokli Rīgā 20. gadsimta 20. gados viennozīmīgu atbildi dod statistiķis Šrenks: «Tuberkuloze  vispirms ir dzīvokļa slimība. Rīgā 1/3 no visiem  apdzīvotiem dzīvokļiem ir pārpildīti. Ko mums māca statistika par mirstību ar tuberkulozi? Jāpabalsta jaunu namu celšana, kas ir viena no svarīgākajām vajadzībām priekš tautas.» Arī ārsts Aleksandrs Auškāps uzskatīja, ka viena no lielākajām problēmām tuberkulozes apkarošanā ir tieši dzīvokļu jautājums: “Daudz grūtību ceļ šinīs laikos ārstēšanai dzīvokļu jautājums. Saprotam, ka ne mitrā pagrabā, ne istabiņā bez saules, kur skursteņa kvēpi nāk iekšā, vai nemiera pilnā apkārtnē metodes nevar nekā dot. Ja veciem florentiešiem šai jautājumā varēja būt likums, kāpēc tad ne mums, mūsu apgaismotajā gadu simtenī?”

Pēdējais Dr. Auškāpa raksts 1927. gadā veltīts sociālajai higiēnai. Vairāk viņš nepaspēja.  Pēdējo pacientu ārsts pieņēma četras stundas pirms savas nāves.

 

Literatūra:

Album Lettonorum 1870—1930. Rīga, 1930.

Beldaus, G. Tuberkuloze seviški skrofuloze un plaušu dilons. Populārs medicīnisks apcerējums. Jelgava, 1893.

Derums, V. Baltijas sencilvēku slimības un tautas dziedniecība. Rīga, 1988.

Alksnis, J. Dr. Davids Matvejs. Latvijas Ārsta žurnāls, 1925, Nr. 3—4.

Auškaps, A. Par diloni un diloņa slimnieku kopšanu. Kopdarbība, 1923, Nr. 4—26.

Šrenks, B. Mirstība ar tuberkulozi Rīgā. Tautas veselība, 1927, Nr. 3.

Vīksna, A. Latgales ārsti un ārstniecība. Rīga, 2004.

Nav komentāru