“Peldošie zārki”. Kāds karantīnas stāsts

Uzrakstīja
8.06.2020 | Šķirkļi: Stāsti no krājumiem
Baku namiWelcomekarantīna

Karantīnas nami baku slimniekiem. 20.gs. sākums. (Welcome collection)

 

2020.gada 9. jūnijā Latvijā paredzēts atcelt ārkārtējo situāciju, kas tika izsludināta saistībā ar COVID 19. Dzīve pamazām vairāk vai mazāk atgriezīsies ierastā stāvoklī, tiesa gan, joprojām ar dažādiem ierobežojumiem. Karantīna, kas daudziem likās milzīgs apgrūtinājums, būs jāievēro arvien mazākam cilvēku skaitam.

Jau kopš Bībelē aprakstītajiem izolācijas pasākumiem karantīnas  mērķis ir ierobežot cilvēku pārvietošanos, lai izvairītos no dažādu infekcijas slimību izplatīšanās, kas varētu izraisīt lielu skaitu miršanas gadījumu. Savu nosaukumu karantīna ieguvusi viduslaikos, kad mēra epidēmijas laikā pēc iebraukšanas Ziemeļitālijas ostās ieceļotāji  nedrīkstēja nokāpt no kuģiem 40 dienas (quarantine). 1403. gadā Venēcijai blakus esošajā nelielajā salā ierīkoja pirmo lazareti – karantīnas apmetni, kur izvietoja iebraucējus, lai apturētu tādu bīstamu infekcijas slimību kā mēris. Turpmākajos gadsimtos slimnieku un potenciālo slimību nēsātāju izolācijai tika iežogotas teritorijas, ierīkoti sanitārie kordoni vai pat uzcelti  īpaši ēku kompleksi, lai nepieļautu tādu bīstamu slimību kā holēra, tīfs, dzeltenais drudzis un citu  infekciju izplatību.

Šis stāsts ir par kādu traģisku karantīnas gadījumu, kas saistīts ar vairāk nekā 170 gadus seniem notikumiem Kanādā.

1847.gadā Kanādas krastos sāka piestāt kravu transporta kuģi, kuri atpakaļceļā no kokmateriālu piegādes Īrijai atveda pirmās “dzīvās” kravas. Kuģu kravas nodalījumos viens pie otra, cieši kā siļķes mucā, bada un slimību novārdzināti, izkāpšanu krastā gaidīja jauni un veci – tie, kas bija pārcietuši nedēļām ilgo pārbraucienu. Daudzi viņu radinieki, paziņas vai vienkārši tautas brāļi Kanādas krastus nesasniedza un savu kapa vietu atrada dziļi okeāna dzelmē. Ne velti neskaitāmos kuģus un kuģīšus, kuri īru emigrantus transportēja uz Kanādu, iesauca par peldošajiem zārkiem. Pārbraucienos gada laikā jūrā apglabāja aptuveni 5300 līķus (pēc dažiem aprēķiniem – 8000).

Zemes reformu rezultātā īru zemniekiem bija tiesības apstrādāt tikai ļoti nelielas zemes platības – pārāk mazas, lai varētu izvērst graudkopību, tāpēc par galveno iztikas avotu pakāpeniski kļuva kartupeļi. 19. gs. 40. gadu vidū kartupeļu audzēs izplatījās sēnīšu slimības, kā rezultātā gāja bojā liela daļa ražas. 1847. gadā zemnieki, kuri bija pārdevuši visu savu iedzīvi, lai iestādītu jaunu ražu un pēc iepriekšējā gada graujošās neražas spētu pabarot ģimeni, pazaudēja visu. Īrijā plašās teritorijās dažās dienās aizgāja bojā faktiski visa kartupeļu raža. Bads pārņēma īru zemi, pat daudzās zupas virtuves nespēja glābt situāciju. Bads sasniedza tādus apmērus, ka ceļmalās atrada līķus ar zāles kumšķiem mutē. 1847.gads īru tautas vēsturē ieguvis nosaukumu “Melnais Četrdesmit Septītais”.

Tā kā izputinātajiem zemniekiem nebija iespējas  nomaksāt nodevas, daži  no muižniekiem izdomāja veidu kā no viņiem atbrīvoties. Šis “eksperiments” ātri kļuva populārs.Viņi nolīga kravas kuģus, kuri par pāris mārciņam uz cilvēku,  izputinātos zemniekus transportēja uz Kanādu. Traģiskākais bija tas, ka daudzus aizveda ar varu –  atraitnes ar bērniem, vecus cilvēkus, slimos un bezpalīdzīgos, visas “liekās mutes”.

Pārvešana notika pasažieriem absolūti nepiemērotos apstākļos –  smacīgās, pārblīvētās kuģu kravas tilpnēs, bez gaismas un ventilācijas. Tiem, kam laimīgā kārtā izdevās dzīviem izkāpt krastā, cerība paēst un atrast patvērumu nebūt nepiepildījās. Starp kuģa pasažieriem jau bija izplatījies “kuģa drudzis” jeb tīfs. Kanādas valdība nebija gatava tik milzīgam imigrantu pieplūdumam. Ko veicināja arī apstāklis, ka ASV bija pieņēmušas imigrāciju ierobežojošu likumu: dažos štatos viens no likuma punktiem paredzēja, ka kuģu kapteiņiem jāuzņemas atbildība par atvestajiem pasažieriem vēl divus gadus pēc to nokāpšanas krastā. Tāpat kuģa pasažieru skaits tika stingri ierobežots, līdz ar to arī transportēšanas izmaksas bija augstākas.

Lai izvairītos no infekcijas slimību izplatības, Kanādas valdība noteica Kvebekas pilsētai tuvo Groses salu (Grosse) par karantīnas vietu iebraukušajiem kuģiem. 1847. gadā  šeit piestāja vairāki simti ar īru imigrantiem pārpildītu kuģu. 90 000 iebraucēju bija pieejamas tikai dažas būdas ar 50 gultas vietām, kas bija ierīkotas pēdējās holēras epidēmijas laikā. Taču papildus izdevās ierīkot tikai aptuveni 200 gultas vietu. Smilšainās pludmales un tuvējās pļavas bija kā nosētas ar slimiem un novārgušiem cilvēkiem. Līķus no karantīnā stāvošo kuģu kravas tilpnēm ārā vilka ar āķiem un kaudzēs sakrāva krastā. Pārāk vēlu arī tika pieņemts lēmums par slimo nošķiršanu no veselajiem. Grose kļuva par masu kapu.

Līdzīga situācija kā Groses salā notika arī Monreālā. Vindmilpointā (Windmill Point), Monreālas tuvumā, ierīkoja karantīnas teritoriju, kur  uzbūvēja 22 koka mītnes jeb  “drudža mājās” (46 m garas, 15 m platas). Saniknotie vietējie iedzīvotāji bailēs no tīfa izplatības piedraudēja tās iestumt jūrā. Monreālas mērs Džons Mils, kuram izdevās atturēt protestētājus no vardarbīgiem grautiņiem,  devās palīdzēt pašaizliedzīgajām pelēkajām māsām slimnieku kopšanā, un drīzumā viņš un daudzas māsas nomira no tīfa.

1859.gadā Viktorijas tilta būvniecības laikā, strādniekiem veicot rakšanas darbus, atklājās šausminoša aina – turpat 6000 no tīfa mirušo masu kaps. Tā kā vairums racēju bija īri, šajā vietā uzstādīja 30 tonnas smagu piemiņas akmeni, kurš tur stāv vēl arvien un uz kura lasāms uzraksts “Lai pasargātu no apgānīšanas 6000 imigrantu mirstīgās atliekas, kuri miruši no kuģa drudža 1847.-1848. gadā”.

Vēl arvien mūsdienās vietējā īru kopiena katru gadu maija beigās dodas gājienā pa pilsētas ielām, lai pie akmens pieminētu savu tautas brāļu traģisko likteni.

 

 

Izmantotā literatūra:

https://web.archive.org/web/20090601112744/http://www.montrealgazette.com/Seeking+hope+they+found+death/1645325/story.html

http://www.umanitoba.ca/colleges/st_pauls/ccha/Back%20Issues/CCHA1935-36/Gallagher.html

Nav komentāru