Holeras laika dzīve Jelgavā Krišjāņa Barona liecībās

Cik dažu mīļu kolēra
Šī gadā bargi aprija?!
Cik sērdienīši, atstāti,
Ne rauda šodien skumīgi?
F. J. Šonbergs, Jelgavā, 1853.

2020. gads pasauli, Eiropu un Latviju pārsteidza ar jaunu un nezināmu koronovīrusa SARS-CoV-2 pandēmiju. Mēs, pieraduši, ka gandrīz pret katru kaiti ir kādas antibiotikas vai citas zāles, šajā pandēmijā tikām apstādināti savā ikdienas steigā, pilnībā satricinot mūsu ierasto ikdienas rutīnu. Modernam 21. gadsimta cilvēkam ir neierasti pēkšņi saskarties ar pārvietošanās ierobežojumiem, kad valstis liek iedzīvotājiem palikt mājās un ievērot stingrus karantīnas noteikumus. Pieraduši brīvi rīkoties atbilstoši savām vēlmēm, sajutāmies kā “ar mietu pa galvu dabūjuši”. Tomēr, skatoties pagātnē, šādi kustību ierobežojumi, izmantojot karantīnu un citus līdzekļus, pielietoti gana bieži, lai neļautu slimībām jeb, kā agrāk teica, sērgām izplatīties tālāk un pļaut savu nāves pļauju. Situācija ir tik neparasta, ka atmiņu institūcijas un plašsaziņas līdzekļi aicina cilvēkus dokumentēt savu ikdienas dzīvi šajā pašizolācijas un ierobežojumu laikā. Līdzīgi dokumentētas pagātnes liecības mums paver plašāku skatu uz pagātnes epidēmiju norisi, savukārt pašreiz mēs visi kopā varam rakstīt tagadnes vēsturi.

RTMM_1852-Barons_Krisjanis

Krišjānis Barons. Pēterburga, 1865.

Rakstniecības un mūzikas muzejā saglabājusies unikāla liecība (RMM 365483) par holeras epidēmiju Jelgavā 1853. gadā, kuru savā 1853. gada 27. augusta vēstulē ģimenei aprakstījis latviešu sabiedriskais darbinieks, publicists, folklorists un Dainu tēvs Krišjānis Barons (1835—1923). Šādas epidēmijas liecinieks viņš bija, mācoties Jelgavas ģimnāzijā no 1852. līdz 1855. gadam. Vēstule ne tikai sniedz ieskatu jauna, nabadzīga latviešu audzēkņa dzīvē Jelgavā, bet arī stāsta par pašu holeru un notikumiem Jelgavā šajā laikā. Kā laikmeta liecība šī pirms 170 gadiem rakstītā vēstule ļoti tieši sasaucas ar mūsdienās plašsaziņas līdzekļos izplatīto aicinājumu cilvēkiem dokumentēt savu dzīvi pandēmijas laikā. Interesanti, ka šī Krišjāņa Barons vēstule tika nosūtīta no Jelgavas uz Valpeni, Dundagas draudzē, kur tobrīd dzīvoja viņa māte Eņģele Barons (1793-1884) ar māsu ģimenēm.

 

Iesākumā nedaudz par pašu slimību un tās sekām Latvijā. Holera ir akūta zarnu infekcijas slimība, ko izraisa Vibrio cholerae baktērija. Cilvēki saslimst, lietojot ar baktēriju inficētu ūdeni vai pārtiku. Inkubācijas periods ilgst līdz piecām dienām. Slimība sākas ar caureju, kas kļūst aizvien biežāka. Slimnieka organisms strauji zaudē šķidrumu, un sākās organisma atūdeņošanās. Šoka stāvoklis iestājas 4 līdz 12 stundas pēc pirmajām slimības pazīmēm, bet nāve — 18 stundu līdz pāris dienu laikā. Slimības izraisītāju holeras vibrionu tīrkultūrā 1883. gadā izdalīja vācu zinātnieks Roberts Kohs (1843—1910). Holera bija plaši izplatīta Indijā, Gangas un Bramaputras deltā, bet Eiropā līdz pat 19. gadsimta sākumam tā nebija pazīstama. Tās izplatīšanās ir cieši saistīta ar Eiropas koloniālo politiku, tirdzniecības un ceļošanas attīstību, kariem, kas veicināja plašāku sakaru izveidošanos ar Āziju.

Latvijas medicīnas vēsturnieks, profesors, akadēmiķis Arnis Vīksna (1942—2018) rakstīja, ka holera pandēmiju veidā pārstaigāja visus kontinentus, izplatījās ļoti strauji, izcēlās ar augstu saslimstību un mirstību. Pēdējo divu gadsimtu laikā konstatētas septiņas pandēmijas, pēdējā — pirms nepilniem piecdesmit gadiem. Pasaulē pirmā holeras pandēmija sākās 1817. gadā. Latviju pirmā holeras epidēmija sasniedza 1831. gadā, pasaules otrās pandēmijas laikā, kas ilga no 1826.  līdz 1837. gadam. Latvijā slimība ienāca no divām pusēm — pa Daugavu un pa satiksmes ceļu no Lietuvas caur Jelgavu un Rīgu. 1831. gadā Jelgavā no holeras nomira ap piecsimt cilvēku. Pilsētā pat bija īpaši iecelts holeras ārsts un viņa palīgs. Nākamā holeras epidēmija Latviju piemeklēja 1848. gadā, pasaules trešās pandēmijas laikā (1846—1862). Šīs epidēmijas dēļ Vidzemē saslima 11000 un nomira 3600 cilvēku, Kurzemē — 6000 un 2300, Latgalē saslima 5300, nomira 930 cilvēki. Kopumā trešās pandēmijas laikā, kas ilga sešpadsmit gadus, Latvijā tika reģistrēti seši holeras uzliesmojumi. Visvairāk upuru bija 1853. gada uzliesmojumā, kad Vidzemes guberņā saslima 6300 un nomira 2400, bet Latgalē — 4500 un 811 cilvēku. Tā laika presē par holeru Kurzemes guberņā rakstīja: “Kolēras sērga vēl šur tur druzciņ rādoties Kurzemes mazās pilsētās un uz laukiem. Līdz 12tai septembr dienai pa visu Kurzemi bij sasirguši kādi 2327 cilvēki un miruši kādi 866 cilvēki.” Saskaņā ar A. Vīksnas datiem Kurzemes guberņā 1853. gadā ar holeru saslima 5000 un nomira 2000 cilvēku. Pēc tam holera Latvijā plosījās no 1866. līdz 1871. gadam, ceturtās pandēmijas laikā  (1864—1875). 1871. gadā Rīgā saslima 1237 cilvēki, mirstība veidoja 47,2%. Holera skāra 1,2% pilsētas iedzīvotāju. Piektās pandēmijas laikā (1883—1896) holera Latvijā bija no 1892. līdz 1894. gadam. 20. gadsimta sākumā, kad pasaulē plosījās holeras sestā pandēmija (1902—1925), Latvijā tā konstatēta 1906., 1908., 1909., 1910., 1912., 1915. un 1921. gadā, kad holera Latvijā pabija pēdējo reizi, — vairs tikai pāris gadījumu.

MVM_F_19262_2

Holeras slimnieki kādā Krievijas impērijas holeras lazaretē. Krievija, 19. gs. beigas Holēras lazaretes varēja tikt ierīkotas nepiemērotās telpās, kur slimniekus izvietoja uz salmu maisiem vai pat grīdas.

MVM_2620_2_Z

Uzsaukuma skrejlapa ar personīgās aizsardzības mēriem pret saslimšanu ar holeru. Šādas skrejlapas vai plakātus izlīmēja uz ielām epidēmiju laikā. Krievija, 19. gs. beigas.

 

Tāds ir vēsturiskais apkopojums par 19. gadsimta holeras sērgu tagadējā Latvijas teritorijā. Ko tad par tolaik dēvēto kolēru raksta jaunais Krišjānis Barons?

“Mitau, den 27. August 53

Mīļi radi un vecāki!

Nu jūs gan jau atkal bļausiet, ka es pa ilgu aizkavēju, pie Jums rakstīt. Zināms, pie tādiem baiga laikiem, kādi mūs šogad Jelgavā aizmeklēja, būtu man Jums gan ātrāki jāraksta bijis, bet tas šā un tā aizkavējās, ka es Jums ātrāki nevarēju rakstīt. Jūs gan jau būsiet dzirdējuši, ka tā kolēra slimība, ko mēs šogad Jelgavā nemaz vairs negaidījām, itin ātri mums uzbruka virsū. Toreiz, kad es atbraucu, vēl viss bij labi, no koleras neko vēl nedzirdēja. Visi skolas bērni sanāca, un skola iesākās. Bet otrā nedēļā ļaudis jau sāka mirt, un kolera nu bija klāt. No iesākuma mira ikdienas mazākais kādi 15. Kādām dienām 20 līdz 30 un vairāk. Slimi tapa ikdienas kādi 50 voi 60 līdz 70. Citi no tiem tapa veseli, citi mira, un citi vēl tagad iekš Lazareti. Tas lielākais pulks skolas bērnu aizbrauca projām, un tik kādi reti palika te; bet skola taču netapa slēgta, jo tas bija no augstākas skolas valdīšanas aizliegts. Vairāk kā nedēļu ar to skolas turēšanu gan nekas nebija, jo mēs atlikuši palikām labāki mājā, nekā kad mēs būtu domājuši tādā laikā uz skolu iet. Bet nu tas Direktors to pavēlēšanu lika izsludināt, ka tiem pilsātā palikušiem skolas-bērniem nebūs ilgāki mājā palikt, un tiem aizbraukušiem tik līdz 1. September vaļa ir, kur viņiem tad arī vajag atrasties skolā. Es gan arī būtu bēdzis no Jelgavas ārā, voi uz Ventu, voi uz Dundagu, bet tas jau, kā Jūs zinait, ķeras pie maka, un kur es nabags to gan varu ņemt. Un to nezin, voi Jūs mani būtu uzņēmuši, voi ne. Es tāpēc paliku tepat, pavēlējos sevi tam mīļam Tēvam debesīs, jo viņš ir spēcīgs un varens, mūs visās vietās un visos laikos žēlīgi izsargāt, un bez viņa ziņas mums mats no galvas nekritīs; tas pats man līdz šim ir žēlīgi glābis. Tagad tik kādi reti vēl pa dienu mirst, un vairāk no tiem, kas no iesākuma ir saslimuši un tagad lazaretē gul. Tā kolera jau uz beigām un drīz pavisam iznīks. [..]

Lai labāk izprastu Krišjāņa Barona aprakstītos notikumus, kad Jelgavu piemeklēja holera, jāielūkojas Jelgavas Sv. Trīsvienības vācu pilsētas draudzes metriku jeb baznīcgrāmatu ierakstos, jo Jelgavas Sv. Annas latviešu pilsētas draudzes metriku ieraksti par 1853. gadu nav pieejami. Pēc šiem ierakstiem var labi izprast pilsētā valdošo situāciju. 1853. gadā Jelgavā vācu draudzē pavisam nomira 183 cilvēki, no tiem 70 personām (38%) kā nāves iemesls norādīta holera. Pirmie ar holeru mirušie reģistrēti jau janvārī, kad mirušas 5 personas, bet tos varētu uzskatīt kā izņēmuma gadījumu, jo līdz pat jūnijam vairs neviens nāves gadījums no holeras nav reģistrēts. Epidēmijas kulminācija bija no 10. augusta līdz 3. septembrim, kad trīs nedēļu laikā nomira 60 cilvēku, no tiem 31 vīrietis un 29 sievietes, jaunākais — 11 mēnešus vecs, bet vecākais — 96 gadus vecs. Salīdzinot citu mēnešu mirušo rādītājus, jāsecina, ka slimība īpaši smagi izpaudās tieši augustā. Iepriekš, 1848. gadā, kad holera Jelgavu skāra daudz smagāk, no tās vācu draudzē nomira 296 cilvēki, tāpēc 1853. gada laikrakstos par holeru pilsētā varam lasīt: “Tad nu tas sirds žēlīgais Dievs šo reizi mūs gan ļoti ir žēlojis. 1848. gadā Jelgavā pavisam no holeras nomira 968 cilvēki, kas pilsētniekiem šķita kā Dieva sods. Jelgavas mācītājs Vilhelms Kristiāns Pantēnijs (1806—1849) 1848. gadā sludināja: „Tā kolera sērga nāk no Dieva!” 1853. gadā Jelgavā no holeras nomira vairs tikai 206 cilvēki (gandrīz piecas reizes mazāk).

Lasot laikraksta “Latviešu Avīzes” augusta numurus, redzam, ka holera savu kulmināciju Jelgavā sasniedza tieši augustā. 13. augusta numurā minēts: “Jelgavā ar kolēra sērgu līdz 12tai august dienai ir sasirguši 186 cilvēki, veseli tapuši 13 cilvēki, nomiruši 63 cilvēki un vēl slimi 105 cilvēki.”; 3. septembra numurā rakstīts: “Jelgavā ar kolēra sērgu līdz 31tai august dienai ir sasirguši 545 cilvēki, veseli tapuši 318 cilvēki, nomiruši 198 cilvēki un vēl slimi 29 cilvēki. Dievu teicam ka nu sērgas beigas klāt.” 17. septembra numurā tiek ziņots: “[..] ka gods Dievam tā kolera sērga pie mums Jelgavā nu ir beigusies. Pavisam sasirguši kādi 573 cilvēki, veseli tapuši 367 un miruši 206 cilvēki.”

mvm 01.06-1-2

Holeras slimnieku kopēja Barbara Polle. Speciāli apmācītus cilvēkus bieži algoja holeras slimnieku kopšanai. Litogrāfija. Rīga, 19. gadsimts.

Taču cilvēka daba un uzvedība nemainās. Tā tas bija toreiz, kad Jelgavu pārņēma holera, tā tas ir arī tagad, koronvīrusa laikā. Vēstulē mājiniekiem Krišjānis Barons apraksta vēl kādu traģisku epidēmijas laika notikumu, kas bija pārņēmis jelgavnieku un arī jaunā ģimnāzista prātu.

[..] Vēl iekš šīm dienām kas notikās, kas man Jums jāstāsta. Viens cimdu taisītāja zellis ir sev vienu brūti ieturējis un viņa šim arī jau tā puslīdz ir piesacījuse. Pēc kādu laiku viņai gadās cits brūtgāns, kas viņai labāki patīk. Šī tālab tam pirmajam noraksta grāmatu, kurā viņa viņam atsaka. Šis tālab iedusmojies, paņem savu strādājamo nazi aiz svārkiem, aiziet pie viņas un prasa, vai viņa spāsē, vai no ties to teic. Šī atbild: To Tu zini, ka es nespāsēju, jo es esmu dzirdējse, ka Tu lidernieks un šāds tāds esi. Šis: Tā Tu saki. Velk dunci no svārkiem ārā, un sper viņai krūtīs iekšā, ka pa muguru iznāk ārā, un viņa uz vietu paliek, bez ka viņa būtu kādu balsi izlaiduse. Tā meitas māte, kas tur klāt bija, sāk nu bļaut, un ka viņš viņu arī solās nodurt, izbēg viņa ārā un sauc pēc palīga. Viens dakteris gadās garām braukt, domā, kad kāds tai namā būtu koleru dabūjis, pietur un steidzas iekšā raudzīt, kas tur noticis. Kamēr šis ienāk iekšā, atrod viņš abus divus, to meitu un to zelli savās asinīs pie zemi gulam, jo tas zellis ir pa to laiku to nazi no viņas izrāvis un sev kādus trīs dūrienus iedūris, bet nav vis īsti to sirdī trāpījis un ir vēl dzīvs. Viņš tapa uz Lazareti aiznests, tās vātis viņam aizsietas un tie dakteri domā, kad viņš taps cauri. Viņš gan grib plēst tās vātis augšā un negrib neko ēst, bet tas neko nelīdz, jo divi sargi viņam stāv klāt, kas viņu apvaktē, ka viņš sev neko nevar darīt, un ēdiens viņam ar vāri top bāzts iekšā. Rakstat man arī drīz no Jums un arī no Jansona dēla, vai viņš jau aizbraucis, kad un kādā vīzē. Pie Klēveriem (?) es vēl nemaz neesmu bijis, jo kur tu tādā laikā tik daudz drīksti iziet.

Tās biksas, ko man lika šūt, būtu visādi brangas biksas, kad viņas būtu cik necik izskalotas, viņas man to kreklu tik zilu nopervēja, ka es viņu nemaz nedrīkstu likt mazgāt.

Ar Dievu, Jūsu Christophs”

Jelgavas Sv. Trīsvienības vācu pilsētas draudzes metrikā augustā no 10 mirušajiem, kuru nāves cēlonis šajā mēnesī nav holera, atzīmēta gan epilepsija, gan arī kāda slepkavība. Tieši šīs slepkavības upuris ir Krišjāņa Barona vēstulē aprakstītā jaunā meitene, kuru nāvīgi sadūris viņas saderinātais jeb, kā tolaik teiktu, brūtgāns. Šī greizsirdības dēļ veiktā slepkavība izdarīta 1853. gada 17. augusta agrā rītā, kad cimdu meistara zellis Kārlis Kamprads (Carl Kamprad) ar savu cimdu darināmo nazi nāvīgi sadūra atraitnes Jordanes 18 gadus veco meitu Amāliju Šarloti Jordani (Amalie Charlotte Jordan,1835—1853) arī pats mēģinādams izdarīt pašnāvību. Nelaiķe apbedīta pēc trijām dienām 20. augustā Jelgavā.

Šīs epidēmijas laikā holera Jelgavā vēl atgriezās 1854. un 1855. gadā. Pēc Sv. Trīsvienības vācu pilsētas draudzes metriku ierakstiem, 1854. gadā pavisam no holeras nomira 55 draudzes locekļi, bet 1855. gadā bija 18 holeras sērgas upuri.

Šie senie notikumi ir kā mācība, ko gribas atgādināt arī šodien: regulāri mazgājiet rokas, augļus un dārzeņus, ievērojiet personīgo higiēnu, distancējieties un uzklausiet Latvijas valdības dotos ieteikumus! Nu jā, un, protams, jaunu krāsaino veļu pirmo reizi mazgājiet atsevišķi, citādi sanāks kā Krišjānim, kad ne tikai biksas, bet arī krekls zils tapa. Kā saka teiciens: “Sargā sevi pats, tad Dievs tevi sargās!”

 

 

Avoti un literatūra:

LVVA, 235. f., 2. apr., 961. l. (Jelgavas Sv. Trīsvienības pilsētas vācu draudzes metriku grāmata)

RMM inv. 365483. (Krišjāņa Barona korespondence)

Vīksna, A. Dodot gaismu sadegu. Rīga, 1983.Vīksna, A. Hercoga kurpes sudraba sprādze. Šis un tas no medicīnas pagātnes Latvijā. Rīga, 2017.Gewaltsame und plötzliche Todesfälle (Vardarbīgas un pēkšņas nāves). Курляндские губернские ведомости = Kurländische Gouvernements Zeitung, 1853.01.IX, Nr. 70.

Gods Dievam tā kolera sērga pie mums Jelgavā nu ir beigusies. Latviešu Avīzes, 1853.17.IX, Nr. 38.

Jelgavā ar holera sērgu līdz 12tai august dienai ir sasirguši. Latviešu Avīzes, 1853.13.VIII, Nr. 33.

Jelgavā ar kolēra sērgu līdz 24tai august dienai. Latviešu Avīzes, 1853.27.VIII, Nr. 35.

Jelgavā ar kolēra sērgu līdz 31tai august dienai. Latviešu Avīzes, 1853.03.IX, Nr. 36.

Mirušu piemiņas dienā tai 22trā novembrī 1853. gadā. Latviešu Avīzes, 1853.26.XI, Nr. 48.

No Kurzemes. Latviešu Avīzes, 1853.01.X, Nr. 40.

Nav komentāru